in English   

Cerība nav laicīgās lietās

21.9.2015

Labdarības akcijas “Mana Adventa dāvana 2014” laikā, solidarizējoties ar Ukrainu, mūsu ziedotāji atbalstīja bērnu Bībeļu izdošanu un dāvināšanu bēgļu bērniem no Austrumukrainas. Ukrainas Bībeles biedrībai pārskaitījām 1158,- EUR. Šovasar semināra laikā Rīgā viesojās mūsu kolēģi – Ukrainas Bībeles biedrības ģenerālsekretārs Oleksandrs Babičuks un komunikācijas un projektu koordinators Rostislavs Stašuks. Piedāvājam sarunu ar viņiem.

 

Daži fakti par Austrumukrainas konfliktu:

- vairāk kā 6000 nogalināto, tai skaitā karavīri, brīvprātīgie un cilviliedzīvotāji

- 15 000 ievainoto

- 1,2 milj. valsts iekšienē pārvietotās personas

- 0,7 milj. pametuši Ukrainu kā bēgļi

- starp valsts iekšienē pārvietotajām personām 20 % bērni, vairāk kā 45 % - veci cilvēki un cilvēki ar dažādām invaliditātēm

- vairāk kā 5 milj. iedzīvotāju ir nepieciešama būtiska humānā palīdzība

 

Kā karš izmainījis Ukrainas Bībeles biedrības ikdienu?

O. Babičuks: Lai gan kristiešu attieksme līdz šim Ukrainā pret politiku ir bijusi neitrāla, šobrīd Bībeles biedrība, gribot negribot, ir iesaistīta notikumos, kas norisinās Austrumukrainā. Nodarbojamies ar lietām, ar kurām nekad neesam nodarbojušies. Kopā ar Jaunajām Derībām un Bībelēm ziedojam Ukrainas armijai arī dažādas medicīnas lietas – zāles, marles saites u.c., ko mums savukārt ziedo uzņēmēji. Katra baznīca Ukrainā savu iespēju robežās kaut ko dara - palīdz gan bēgļiem, gan armijai. Savukārt, mēs atbalstam draudzes ar Bībelēm. Esam izdevuši un izplatījuši 60 000 Jaunās Derības krievu un ukraiņu valodās gan armijā, gan bēgļiem. Priecājamies, ka joprojām Ukrainā darbojas visi četri Bībeles biedrības centri – Kijevā, Ļvovā, Harkovā un Hersonā. Vienīgi vairāk nevaram ievest Bībeles Krimā, jo reliģisko literatūru šobrīd Krimā aizliegts ievest. Tam vajadzīga ekspertīze un īpaša atļauja, taču neviens, protams, nezina, kas šo ekspertīzi var veikt.

Kā karavīri uztver šīs Jaunās Derība – Dieva Vārdu?

O. Babičuks: Tā ir paradoksāla situācija – miera laikā šie jaunie puiši, kuri pēkšņi kļuvuši par karavīriem, Bībeli nelasīja, bet šajā situācijā, kad armijā gan psihologa, gan kapelāna funkciju bieži pilda brīvprātīgie mācītāji, Dieva Vārds Ukrainas armijā ir ļoti klātesošs. Karavīri ļoti labprāt saņem mūsu dāvinātās Jaunās Derības.

Vai interese par Bībeli Ukrainā ir pieaugusi arī pārējā sabiedrības daļā?

O. Babičuks: Jā, īpaši tas jūtams bēgļu vidū. Lai gan mēs vairāk lietojam vārdus – pārvietotās personas, jo tie skan psiholoģiski vieglāk. Šie ļaudis pēc tās cietsirdības, ko viņi redzējuši un kas viņus vienkārši piespieda visu pamest un bēgt, ir kļuvuši daudz atvērtāki Dieva Vārdam. Īpaši tas jūtams pie tiem bēgļiem, kuri apmetušies draudzēs. Šobrīd pilnīgi viss piemērots bēgļu izmitināšanai – draudzes mājas, draudžu nometņu telpas, pat garāžas. Praktiski ikvienā draudzē ir kāda kalpošana bēgļiem – ar pārtiku, telpām, apģērbu.

Lūdzu, pastāstiet par bērnu Bībeles dāvināšanas projektu, ko atbalstīja arī ziedotāji Latvijā!

O. Babičuks: Cilvēkiem, kuri tikai ar divām somām pie rokas, pametuši mājas, ir vajadzīgs reāls mierinājums. Visvairāk cieš tieši bērni, jo viņi līdz galam visu nesaprot. Tieši tādēļ mums ir šis projekts “Bērnu Bībele bēgļu bērniem”. Draudzes rūpējas par praktiskām lietām, savukārt Bībeles biedrība piedalās šajā kalpošanā ar bērnu Bībeli. Esam izdevuši 20 000 bērnu Bībeļu ukraiņu un krievu valodā, bet patiesībā vajadzība pēc tām ir krietni lielāka.

Ko pēdējā gada notikumi izmainījuši tevī?

R. Stašuks: Mana paaudze, - es sāku iet skolā jau pēc Padomju Savienības sabrukuma, ir izaugusi ar Eiropas vērtībām un standartiem – cilvēku tiesības, vārda un pārvietošanās brīvība, indivīds kā pati augstākā vērtība. Kad sākās šie notikumi Austrumukrainā, visas mūsu vērtības un pārliecības sāka brukt. Kā pēkšņi var notikt kaut kas tāds, ka cilvēkus vienkārši nošauj, izliek no mājām, piespiež darīt ko tādu, ko viņi negrib! Esmu izaudzis ticīgā ģimenē, un skaidri saprotu, ka fundamentāla stabilitāte ir vienīgi Dievā, Bībelē. Viss pārējais ir pilnīgi nieki. Tā šobrīd domā ļoti daudzi. Kad viss ir labi, tu ieslīgsti rutīnā un aizmirsti daudzas būtiskas lietas. Bet, kad notiek šādi milzīgi satricinājumi, sāc aizdomāties, kas ir būtiskais, un kas – tīrie nieki. Protams, daudzi jūt arī aizvainojumu pret Dievu, – kā Viņš kaut ko tādu pieļauj. Bet pats šis fakts, ka cilvēki par to domā, jau ļauj ar viņiem uzsākt sarunu. Labāk taču būt “karstiem, nevis remdeniem”, vai ne? Jā, Ukrainā šobrīd ir ļoti maz vienaldzīgo. Pat caur šādiem satricinājumiem, cilvēkam ir iespējams parādīt, kur ir patiesība, kur - nē. Jo cerība nav mūsu laicīgajās lietās, bet - Dievā. Ja tu zini, ka ir Dievs, uz ko var paļauties, tas dod lielu atvieglojumu.

No kreisās: Rostislavs Stašuks un Oleksandrs Babičuks.

Reliģiskā organizācija “Oāze” netālu no Ļvovas izmitinājusi 40 bērnus no Austrumukrainas. Lielākā daļa no viņiem ir bāreņi un bērni ar dažādu invaliditāti.

Lai ar vēl pavisam mazs puika, Lera (3 g.) jau izgājis cauri ļoti smagai pieredzei. Viņš ar savu mammu ir no visvairāk bombardētās Austrumukrainas pilsētas Pervomaiskas. Ikreiz, kad Lera dzird skaļākus trokšņus, viņš sāk drebēt. Šobrīd viņus pie sevis uzņēmusi kāda veca un vientuļa sieviete Kijevas provincē. Lera nespēja noticēt, ka kāds viņam atnesis dāvanas. Viņa mamma apsolīja lasīt Leram priekšā uzdāvināto bērnu Bībeli.

Anna ar savām divām meitām Nastju (9 g.) un Kristīni (4 g.) ir no Doņeckas. Viņas patvērumu atradušas “Žēlsirdības Mājā”, kas pieder vietējai draudzei Kijevas provincē. Kad Nastjai jautāja, kurš ir viņas mīļākais Bībeles stāsts, viņa atbildēja,ka viņai patīk tie stāsti, kuros Jēzus radadarīt brīnumu arī mums, – lai karš ir beidzies un mēs varam atgriezties mājās.”