in English   

Grāmatu dāvinājums Bērnu paliatīvās aprūpes biedrībai

15.7.2016

“Šīs grāmatas ir fantastiskas! Esam bezgala pateicīgi! Tās ir kā instruments kapelāna darbā.” Tā par Bībeles biedrības dāvinātajām grāmatām ar citātiem no Bībeles - “Pateicības priekā” un “Pie rāmiem ūdeņiem” saka Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības kapelāni Aina Briede, Andreta Līvena un psihologs Juris Zuitiņš. Šī biedrība sniedz paliatīvo aprūpi mājās 170 ģimenēm, kurās ir nedziedināmi slimi bērni. Pagaidām aprūpe pieejama tikai rīdziniekiem. No 2018. gada tā būs pieejama arī ārpus Rīgas. Par grāmatu dāvinājumu jāpateicas Norvēģijas Bībeles biedrībai un norvēģu ziedotājiem. Septembrī, pateicoties šim ziedojumam, Bībeles biedrība nodos lielu skaitu Bībeļu latviešu un krievu valodā lielākajai slimnīcai Latvijā – stacionāram “Gaiļezers”.

Pateicoties Latvijas ziedotājiem, no 2006. līdz 2015. gadam Bībeles biedrība Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai dāvinājusi 1600 grāmatas.

 

Dieva ielā Nr. 1

Vai Dieva Vārds var sniegt mierinājumu tad, kad cilvēki to nespēj?

Aina Briede, kapelāne: Jā, esmu to piedzīvojusi. Cilvēki, nākot atkārtoti uz sarunām, bieži stāsta, ka viņi nezina, ko darīt. Tad es jautāju: “Vai esat lasījuši Dieva Vārdu? Vai jūs būtu ar mieru to palasīt? Piemēram, Psalmus!” Un viņi piekrīt!! Un vēl pēc pāris tikšanās reizēm viņi saka – es nevarēju iedomāties, ka Psalmi ir tik saprotami! Un man vairāk nav ko teikt, jo cilvēks patiesi ir mēģinājis, un Psalmi ir devuši viņam mierinājumu.

Juris Zuitiņš, psihologs: Mēs saskaramies ar vissmagākajām dzīves situācijām. Šādās situācijās neizbēgami vienā vai otrā kontekstā mēs skaram jautājumus, kas ir saistīti ar lietām, kas tālas no mūsu ikdienas rūpēm. Tādā vai citādā kontekstā mēs runājam arī par ticību. Ir reizes, kad ģimene jau sākotnēji rod mierinājumu Dieva Vārdos, bet ir reizes, kad ceļš pie Dieva tiek atrasts tieši šajā smagajā situācijā. Dieva Vārdos IR atrodams mierinājums. Protams, ir gadījumi, kad nevaram runāt ar cilvēku par Dievu, jo viņš netic. Tad jārunā kādā citā kontekstā – jājautā, kādā tad veidā cilvēks skatās uz lietām, kas ir aiz ikdienišķā. Grūti iedomāties mūsu darbu bez Dieva Vārda, jo sastopamies ar situācijām, kurās parastā ikdiena vien nevar sniegt atbildes uz jautājumiem, kas rodas ģimenei. Manuprāt, tā ir milzīga iespēja piedāvāt cilvēkiem meklēt mierinājumu Dieva Vārdā. Fantastiski, ja ir šāda grāmata, kas ir sava veida ceļš pie Bībeles, kas tālāk noved pie ceļa, pa kuru ejot vecāki atrod spēju dzīvot tālāk.

Andreta Līvena, kapelāne: Ir cilvēki, kuri lasa Dieva Vārdu un smeļas tajā spēku. Tad viņi man kā kapelānei prasa Bībeli, ja aizmirsuši to paņemt līdzi. Tad ir labi, ja ir kaut kas ko cilvēkiem iedot. Bet vairumā gadījumu šajās situācijās cilvēkam ir ļoti daudz jautājumu, un cilvēks ir ļoti atvērts un grib atbildes – vienalga, no kuras puses. Bieži tie ir eksistenciāli jautājumi, bet ir arī ticības jautājumi. Man ir bijuši pacienti, kuri vēlas iepazīt Bībeles stāstus – piemēram, Ījaba ciešanas. Mums veidojas labas un dziļas sarunas. Un, protams, ka Dieva Vārds ir tas, kurā mēs paši smeļamies. Vienalga, vai mums tajā brīdī ir rokā Bībele vai nav, vai mēs tieši citējam to, vai - nē, Dieva Vārds veido mūs pašus kā kapelānus.

 

Vai atceraties kādu konkrētu gadījumu, kad cilvēks tieši šajā smagajā dzīves situācijā atrod ceļu pie Dieva?

Aina Briede, kapelāne: Jā, ir bijuši vairāki gadījumi, kad pēc daudziem gadiem esmu satikusi bijušos pacientus draudzē. Bet gribu pastāstīt par vakardienu, kad, no vienas puses, bija bēdīgi, no otras puses – varēju redzēt sava darba augļus piecu gadu garumā. Par šiem smagajiem bērniņa slimības gadiem māmiņa pateica – tie bija smagi gadi, bet tie bija arī skaisti gadi – Dieva dotas žēlastības gadi. Protams, beigu posms nebūs viegls, bet māmiņa jau tagad var padomāt par to, kā dzīvos pēc tam, kad bērniņa vairs nebūs. Domāju, ka tas ir labi, jo mums taču pieder debesis.

Juris Zuitiņš, psihologs: “Viens no emocionālākajiem brīžiem manā darbā bija bērnu atbalsta grupā brāļiem un māsām, kuri zaudējuši brālīti vai māsiņu. Bērni bija ļoti atvērti. Noslēgumā, pēc 10 nodarbībām viņi rakstīja vēstuli savam brālim vai māsai. Kurš mācēja – rakstīja pats, kurš nē – mamma palīdzēja. Tad grupā vēstules bērni nolasīja. Tā bija ļoti emocionāla grupa, un vārdi no bērnu mutes – patiesi un aizkustinoši. Tad visas vēstules pielīmējām pie mākslinieces uzzīmētas lielas papīra lapas ar diviem eņģeļiem. Nolēmām vēstules nosūtīt, un bērniem jautājām – kā mēs sūtīsim? Un viena meitene teica: “Sūtīsim Dievam. Viņš nodos tālāk.” Mana kolēģe pajautāja – kāda būs adrese? Meitene atbildēja: “Nu kā? Dieva ielā Nr. 1!” Un tad mēs arī tās nosūtījām - tādā kā rituālā sadedzinājām un skatījāmies, kā dūmi ceļas gaisā. Un bērni bija pilnīgi pārliecināti, ka katrs adresāts saņems savu vēstuli un šie vārdi tiks sadzirdēti. Bērnu nepiespiestā atvērtība atbruņo pieaugušo aizspriedumus un dziļās domas. Bērnam viss ir skaidrs – tur ir viena liela, milzīga iela un pirmajā numurā dzīvo Dievs.”

 

No kreisās: kapelānes Aina Briede, Andreta Līvena un psihologs Juris Zuitiņš.