in English   

Ciemos Strazdes bērnu namā

27.7.2016

Priecājamies par katru draugu

Tālajos un ekonomiski grūtajos 90. gados nolēmām, ka vēlamies atbalstīt ne tikai līdzcilvēku garīgās, bet arī praktiskās vajadzības. Šo tradīciju turpinām arī šodien. Katru gadu 10 % no Bībeles biedrības lielākās labdarības akcijas “Mana Adventa dāvana” pārskaitām kādai iestādei, kas nesavtīgi rūpējas par bērniem. Jau četrus gadus sadarbojamies ar Talsu novada Strazdes bērnu namu, un šo izvēli ne mirkli neesam nožēlojuši. Vienmēr ir prieks ciemoties Strazdē - redzēt pārmaiņas un sajust šīs vietas pozitīvo gaisotni. Bērnu namā šobrīd dzīvo 15 bērni.

Saruna ar Strazdes bērnu nama direktori Ivetu Freimani un saimniecības pārzini Māru Zariņu.

 

Kā jūs raksturotu Strazdes bērnu namu? Ar ko tas atšķiras no citiem?

Māra Zariņa: Mēs atrodamies ļoti jaukā vietā – meža ielokā. Esam dabas bērni. Un esam viena liela, kupla ģimene – mēs pazīstam bērnus, un bērni pazīst mūs. Kas ir vecāks – tā ir ome, kas jaunāks – tā ir mamma.

Iveta Freimane: Jau no bērnības atceros tieši šo te atmosfēru – kopības sajūtu. Bērnu nama bērni un apkārtējo māju bērni netika dalīti. Daudz dzīvojāmies kopā, visiem bija kopīgas darīšanas. Šobrīd situācija ir mainījusies. Apkārtējie cilvēki novecojuši, un apkārt ir mazāk bērnu. Tādēļ, runājot par integrēšanos sabiedrībā, mūsu bērniem šobrīd ir samērā maz to “citu” bērnu apkārt, kas varētu būt draugi. Viņiem tās lielākās draudzēšanās ir skolā vai bērnudārzā mācību gada laikā. Vasarā tās ir viesģimenes, kur viņi kādu laiku pavada un iepazīstas ar citiem cilvēkiem un bērniem. Braucam arī uz pasākumiem novadā vai tālāk. Mēs, protams, turam rūpi arī par to, kā viņiem klājas aizejot savā dzīvē un darbā. Zinām, ka jaunās ģimenes pašas vēlas satikties un kontaktēties ārpus bērnu nama, bet ir reizes, kad viņi atbrauc arī uz šejieni ar savām atvasēm. Jo šī vieta ir viņu dzīves liela daļa, - viņu mājas. Šeit ir cilvēki, kuri viņus dzīvē ir atbalstījuši. Kurš tad vēl?

Māra Zariņa: Svinam visas jubilejas un 9. klases izlaidumus – sapucējam viņus un braucam sveikt. Tie, kas palikuši mājās – klāj galdus, pušķo telpas, saliek meijas. Priecājamies, ka mūsu bērni ne ar ko neatšķiras no pārējiem mājas bērniem.

Iveta Freimane: Dažkārt kādam mājas bērnam uz izlaidumu neatnāk kāds no vecākiem, bet šeit nevar būt ne runa, ka “ģimene” nav ieradusies apsveikt.

 

Vai cilvēciskais faktors jūsu darbā ir būtisks?

Māra Zariņa: Tas ir pats galvenais! Bērni vēro mūs, mūsu ģimenes. Viņi mūs izprašņā: “Vai tev ir vīrs? Cik tev ir bērni? Cik tev ir mazbērni? Vai tev patīk Pēteronkulis vai Pauļonkulis?” Viņiem ir svarīgi zināt, vai tev patīk tas vai cits cilvēks? Svarīgi zināt, ka arī ārpus ģimenes var būt draugi. Viņiem ir jāstāsta, ka cilvēki var būt vienkārši draugi, ka arī ģimenēs vienam pret otru jābūt kā labiem draugiem. Jā, viņus ļoti interesē ģimenes.

Iveta Freimane: Tās ir attiecības, un tās nemāca skolā. Tās var iemācīties tikai praktiski redzot un piedzīvojot. Viņiem tas bijis mazāk dots. Tādēļ arī viesošanās ģimenēs ir ļoti būtiska, jo viņi redz attiecību modeļus, kādi var būt. Esot dažādās ģimenēs, bērni pēc tam salīdzina – tur man klājās labāk, tur man patika, tur man nepatika, tur man kaut kas traucēja. Viņi mēģina noskaidrot, kā ir pareizi un kā ir nepareizi.

Māra Zariņa: Mūsu bērni ir ļoti dāsni. Viņi dalās pat ar savām končām! Jo mēs dalāmies ar viņiem. Mēs attaisām somu, un, ja tur ir kāda končiņa, tad mēs tās sadalām.

Iveta Freimane: Netiek teikts: “Tā ir jādara!” Tā ir darbība, kas atkārtojas kā norma. Īstenībā tas cilvēciskais faktors ir tādi sīkumiņi, bet viņi tos pamana un novērtē. Piemēram, kad kādam meitēnam sapinu bizes.

 

Kas dod lielāko gandarījumu jūsu darbā?

Māra Zariņa: Tās bučas! Kad mūs samīļo. Kad bērni labi pabeidz 9. klasi. Kad pie bērna atbrauc kāds, ko viņš gaida un kāds, kas viņu iepriecina. Arī tad, kad bērns aiziet uz labu audžuģimeni, saite ar bērnu namu paliek ļoti cieša. Viņi vēlas, lai es vai citi bērni brauc ciemos, piemēram, uz vārda dienu. Tas gandarī. Nesen ciemos bija atnācis Māris (vārds mainīts), kurš tagad dzīvo audžuģimenē. Viņš teica: “Zini, atklāti sakot, man ļoti bieži pietrūkst šitā vieta.” Domāju, ka tas ir tāpēc, ka šeit ir sarunas. Mēs ļoti daudz runājam ar bērniem – gan par labo, gan par slikto. Visas problēmas vienmēr tiek atrisinātas. Esam šeit vairāki – viens ir pamanījis to, otrs – kaut ko citu. Un tad ar bērniem visu izrunājam. Mēs ļoti cenšamies, lai bērni mums ticētu un arī mēs varētu viņiem uzticēties.

 

Vai bērnu namam ir svarīgs šis atbalsts, ko saņemat no mūsu ziedotājiem?

Māra Zariņa: Jā, mums tas ir ļoti vajadzīgs. Mēs priecājamies par katru draugu. Iespējams, ka dažas lietas var nešķist tik interesantas – piemēram, ja mēs salabojam izlietnes vai izremontējam tualetes. Bet, tad, kad esam to visu padarījuši, bērni to ļoti novērtē. Viņi saskata visu to jauno, kas mums ir. Un tās visas ir paliekošas lietas.

Iveta Freimane: Bērni ļoti gaida cilvēkus, ar kuriem var kontaktēties. Komunikācija ir ļoti būtiska – tā veido notikumu, kas ir kaut kas ārpus parastās ikdienas. Šeit nav tā, ka pie direktores ir atbraukusi sponsore no Bībeles biedrības vai pie Māras (M. Zariņas) – santehniķis. Nē, tie visi ir mūsu kopējie ciemiņi. Tā viņi to uztver. Un visi atnāks iepazīties.

 

Kopīgi paveiktais

Liels paldies visiem ziedotājiem!

2012 1357,- EUR (datori)

2013 1067,- EUR (medmāsas kabineta remonts)

2014 6000,- EUR (rotaļlaukums un trenažieri, privāts ziedojums)

2016 1158,- EUR (mazo bērnu tualešu remonts)

Iveta Freimane  (no kreisās) un Māra Zariņa