Kaut kur dziļi zem pelniem
Esmu jau vecs vīrs un sēžu atpūtas krēslā savā dārzā. Blakus man, uz galdiņa stāv atvērti Svētie Raksti, bet pie kājām guļ mans uzticīgais suns. Esmu uz brīdi pārtraucis Svēto Rakstu pārlasīšanu un vēroju, kā lēnām no ābelēm birst baltie ziedi. Domās aizceļoju uz to agrīnās bērnības laiku, kad pirmo reizi iepazinos ar Dieva Vārdu. Tie bija skaudrie pēckara gadi. Daudzus no radiem un paziņām bija paņēmis karš, daudzi jau bija izsūtīti, bet citiem jāglābjas trimdā. Cilvēki bija iebiedēti, un Dieva Vārds tika vajāts. Man toreiz vēl pavisam mazam puikam kaut kā gribējās aizpildīt garos un garlaicīgos vakarus. Lielie bija darbā, bet mēs ar vecomāti un kaķi pavadījām laiku, kā nu pratām. Vecāmāte stāstīja pastāstus un notikumus no savas dzīves. Es viņai lūdzu stāstīt vēl un vēl, taču reiz viņas stāsti izsīka. Kad savā bērna uzstājībā viņai neliku mieru, viņa atteica, ka šoreiz viņa man kaut ko palasīs. Grāmatu toreiz bija ļoti maz, un tas mani ieinteresēja.
Vecāmāte parakņājās savā drēbju skapī un izvilka rūpīgi noslēptu grāmatu bez apvākojuma. Tā bija cauri kara ugunīm un bēgļu gaitām iznesta Ulmaņlaika ticības mācības grāmata. Vecāmāte sāka lasīt, un manā acu priekšā pavērās dīvaina un neparasta pasaule ar savādiem ļaudīm. Stāsti par viņiem aizgrāba, saviļņoja un brīžiem iedvesa šausmas. Īpaši vīra, vārdā Jēzus Kristus, liktenis – nāve un augšāmcelšanās. Grāmatā bija arī ilustrācijas, taču, bērna acīm skatot tumšo un drūmo ainu ar krustā sisto Pestītāju, mani pārņēma izbailes. Toties ļoti patika attēls, kurā Jēzus lūdza Dievu Ģetzemanes dārzā – tur Viņš izskatījās tik svinīgs un apgarots. Šie iespaidi spilgti iespiedušies atmiņā uz visu mūžu.
Mana vecāmāte bija Rīgas Sv. Marka baznīcas draudzes locekle, un viņa sāka regulāri mani ņemt līdzi uz dievkalpojumiem. Mājās pārnākot, viņa vienmēr prasīja, lai es atstāstītu, par ko mācītājs baznīcā runājis.
Pēc tam sekoja skolas gadi, jaunības draiskulības, darba gaitas un studijas. Daudz bija šīs pasaules kārdinājumu un likās – attālinos no Dieva. Taču, kā skan kādas reiz populāras dziesmas vārdi - “kaut kur dziļi zem pelniem” - tomēr kvēloja Dievišķā dzirksts, kura bija iesēta agrā bērnībā. Šī dzirksts urdīja un nelika mierā, tā sauca atpakaļ pie Baznīcas nepārtraukti.
Tagad aplis ir noslēdzies. Esmu atgriezies atpakaļ pie Sv. Marka draudzes, kur pirms vairāk kā 60 gadiem tiku kristīts. Daudz kas ir mainījies pa šiem gadiem, ir nomainījušies cilvēki draudzē, draudze zaudējusi savu baznīcu. Taču Dieva Vārds draudzē ir dzīvs un draudzes rindas nepārtraukti papildina ļaudis, kuri ir izslāpuši pēc šī Vārda. Tas viss modina lielu cerību, un cerības devējs Dievs lai piepilda mūs mūsu lūgšanās. Lai Dievs svētī!
Ar cieņu Auseklis Firsts
<< Atpakaļ
Reliģiju enciklopēdija | Jaunumi | Grāmatu katalogs
Par mums | Kontakti | Saites
© Latvian Bible Society
Latvijas Bībeles biedrība
Kooperatīva iela 17, Rīga, LV-1067, Latvija
tālr: +371-7412141, +371-7470585
|
|
 |
 |
 |
|
|
|
"Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi."
(1. Pēt. 1:24) |
|
|
 |
|
Jaunais Bībeles tulkojums