|
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
HABAKUKA GRĀMATA
1. nodaļa
Šis ir Dieva pasludinājums, ko parādībā redzējis pravietis Habakuks.
2 Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības - un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās
ausīs atskan mani saucieni par varmācību - un Tu nesniedz palīdzību?
3 Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec
man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek manā acu priekšā, rodas asas
domstarpības un uzliesmo naids!
4 Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par
uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.
5 Aplūkojiet citas tautas, skataities cits uz citu un brīnaities, jo Es darīšu kaut ko
jūsu dienās, kas jums būtu neticams, ja jums to stāstītu.
6 Jo redzi, Es atmodināšu kaldejus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru
pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas
viņiem nepieder.
7 Tā ir briesmīga un nežēlīga tauta; savu taisnību un pārgalvību tā uzliek visiem
par likumu.
8 Viņu straujie zirgi zviedz, leopardu izbiedēti, viņi ir tramīgi tiem uzglūnošo
tuksnešu vilku dēļ. Viņu jātnieki atauļo no lielas tālienes, viņi atlido kā
ērgļi, kas steidz gūt savu ēsmu.
9 Viss viņu pulks nāk, lai darītu varas darbus; kurp tie vērš savu skatu, tur tie
izlaužas cauri kā rīta vējš; viņu savākto gūstekņu skaits ir kā tuksneša
smiltis.
10 Viņi ļauni zobojas par ķēniņiem un apsmej vadoņus; par cietokšņiem tie smejas,
jo tie uzber smilšu valni un ieņem cietoksni.
11 Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami apgrēcību, un uzskata savu
spēku par savu dievu.
12 Bet vai Tu, Kungs, neesi no laika gala mans Dievs, mans Svētais? Nē, mēs taču
nemirsim! Jeb vai Tu, mūsu stiprā klints, tiešām šo mūsu ienaidnieku esi nolicis
mums par tiesātāju, esi izraudzījis viņu, lai mūs pārmācītu?
13 Tavas acis ir pārāk šķīstas, lai Tu varētu skatīt ļaunumu, un varas darbus Tu
arī nevari uzlūkot. Kāpēc tad Tu mierīgi noraugies uz laupītājiem un ciet klusu,
kad ļaundaris aprij to, kas taisnāks par viņu?
14 Tu padari cilvēku līdzīgu zivīm jūrā, līdzīgu kādam rāpulim, kas nepazīst
valdnieka.
15 Viņš izvilks visus tos ar savas makšķeres auklu, viņš savāks visus savos tīklos
un saķers savos valgos; tad viņš priecāsies un gavilēs par to.
16 Tādēļ arī sava kaujamā upura tiesu viņš nes savam tīklam un kvēpināmo upuri
nes savai makšķeres auklai, jo tikai ar šo abu lietu palīdzību viņa īpašuma daļa
ir trekna un barība tik bagāta ar aizdaru.
17 Lai viņš tad arī izmet un tukšo savu tīklu, bet vai viņš pastāvīgi drīkst
nokaut tautas bez žēlastības?
|