|
atpakaļ
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
ĪJABA GRĀMATA
32. nodaļa
Kad šie trīs vīri mitējās atbildēt Ījabam jautājumā par to, ka viņš pats
atzina sevi par taisnu,
2 tad iedegās Ēlihus, Barahēla dēla, no Būzas, dusmas pret Ījabu, jo viņš pats
bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis
sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā, pat taisnīgāku par Dievu;
3 un arī pret Ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc
ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai Ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr
viņu par tādu bija atzinuši.
4 Ēlihus tomēr bija nogaidījis, lai runātu ar Ījabu, jo tie bija gados vecāki nekā
viņš.
5 Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nav atbildes, tad viņš iekaisa
savās dusmās.
6 Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: "Es esmu gados
jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas
atziņas.
7 Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, - jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības
zinātāji!
8 Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem
piešķir atziņas un ieskatus.
9 Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas
ir tiesa un taisnība.
10 Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties
savās zināšanās.
11 Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos saklausīt jūsu runās
saprātīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus,
12 es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet, redziet, neviens
neapgāza Ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi.
13 Tādēļ jums nav jāsaka: mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu
var pārliecināt, bet ne cilvēks!
14 Pret mani vēl viņš savus vārdus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu
izteicieniem.
15 Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu!
16 Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un
neatbild nekā?
17 Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; arī es gribu parādīt savas
zināšanas,
18 jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani
un mudina mani runāt.
19 Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud
pārplīst kā jauni ādas trauki.
20 Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu.
21 Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu
nevienam pa prātam,
22 jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par
mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.
|