|
atpakaļ
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA
6. nodaļa
Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju pirmo no
četrām dzīvajām būtnēm sakām kā pērkona balsī: nāc!
2 Es redzēju, un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops;
viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu.
3 Kad Viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: nāc!
4 Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei
mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens.
5 Kad Viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: nāc! Es
redzēju, un raugi: melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā!
6 Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: "Mērs kviešu par
denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!"
7 Kad Viņš atdarīja ceturto zīmogu, tad es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi
sakām: nāc!
8 Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds - nāve,
tai sekoja elle, un tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar
nāvi un ar zemes zvēriem.
9 Kad Viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti
Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem.
10 Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais
Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs
zemes?"
11 Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku,
kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi
paši.
12 Un es redzēju, kad Viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule
tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis,
13 debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt
negatavi augļi.
14 Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika
izkustinātas no savām vietām.
15 Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais
paslēpās alās un klinšu aizās,
16 sacīdami kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga,
kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām.
17 Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?"
|