|
atpakaļ
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
Pirmā Ķēniņu Grāmata
12. nodaļa
Un Rehabeāms devās uz Sihemu, jo uz Sihemu devās arī viss Israēls, lai viņu celtu
par ķēniņu.
2 Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo
viņš bija bēdzis no ķēniņa Salamana un mita vēl tur.
3 Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza viņu atnākt, un Jerobeāms un visa Israēla
draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja:
4 "Tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, bet tu tagad dari mums vieglāku šo
grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs mums ir uzlicis, tad mēs esam ar mieru
tev kalpot."
5 Un viņš tiem sacīja: "Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis
atpakaļ!" Un tauta arī aizgāja.
6 Un Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija
stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: "Kādu padomu jūs dodat, kā lai
atbildam šai tautai?"
7 Un tie tam teica, sacīdami: "Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu
padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev
būs kalpi visu mūžu."
8 Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie
jaunajiem, kuri bija uzauguši kopā ar viņu un tagad stāvēja viņa vaiga priekšā.
9 Un viņš jautāja tiem: "Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai,
kas man ir sacījuši: tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, atvieglini tu mums
to?"
10 Un tad jaunie, kas kopā ar viņu bija uzauguši, viņam teica, sacīdami:
"Atbildi tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk
smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, - un saki tieši šādus vārdus: mans
mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni.
11 Un tagad - kaut arī mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es pie jūsu
jūga vēl pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu
pārmācīt ar dzeloņainām pātagām."
12 Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to
bija noteicis, teikdams: atgriezieties pie manis trešajā dienā!
13 Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam
bija devuši.
14 Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: "Mans tēvs jūsu
jūgu ir darījis smagu, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt: mans tēvs jūs
ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar dzeloņainām pātagām."
15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no Tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai
piepildītu to vārdu, ko Tas Kungs caur Ahiju no Šīlo bija teicis Jerobeāmam, Nebata
dēlam.
16 Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta
to izteica atbildē ķēniņam: "Kāda gan mums daļa gar Dāvidu? Un mums nav
nekāda mantojuma no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad
raugies tu pats uz savu namu, Dāvid!" Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs.
17 Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas
pilsētās.
18 Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, pārraugu pār tiem, kas klausības darbos,
bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš
Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz
Jeruzālemi.
19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai.
20 Un, kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie
viņa vēstnešus un aicināja to uz sapulci, un viņi to cēla par ķēniņu pār visu
Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts.
21 Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē. Tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un
Benjamīna cilti, kopā simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos
uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal
atpakaļ.
22 Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru:
23 "Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un arī visam Jūdas namam
un Benjamīnam, un atlikušai tautas daļai:
24 tā saka Tas Kungs: jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro ar saviem
brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo šī lieta no Manis ir
nākusi." Un tie paklausīja Tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā Tas Kungs
bija teicis.
25 Bet Jerobeāms uzcēla Efraima kalnā Sihemu un apmetās tur dzīvot, un, no turienes
izgājis, uzcēla Penuēlu.
26 Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal
atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida,
27 ja šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus Tā Kunga namā,
proti, Jeruzālemē; tad arī šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un
pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo tie atgriezīsies pie
Rehabeāma, Jūdas ķēniņa.
28 Un ķēniņš vaicāja pēc padoma un lika darināt divus zelta teļus, un sacīja
ļaudīm: "Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas
tevi izveduši no Ēģiptes zemes!"
29 Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru - Danā.
30 Un šis vārds kļuva par apgrēcību, jo tauta gāja gan pie viena, gan pie otra uz
Danu.
31 Un viņš ierīkoja kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla arī priesterus no
visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts.
32 Un Jerobeāms sarīkoja svētkus astotajā mēnesī, mēneša piecpadsmitajā dienā,
līdzīgus svētkiem Jūdā. Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra. Tā
viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem teļu tēliem, kurus viņš
bija darinājis, tāpat viņš iecēla Bētelē priesterus uz tām augstienēm, kuras
viņš bija iekārtojis.
33 Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra, kuru viņš Bētelē bija
uzcēlis, astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, kā viņš pats to bija izdomājis; tā
viņš Israēla bērniem sarīkoja svētkus. Un viņš pats kāpa altārī, lai nestu
kvēpināmo upuri.
|