|
atpakaļ
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
Pirmā Ķēniņu Grāmata
19. nodaļa
Un Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī to, kā
viņš Baala praviešus bija ar zobenu nogalinājis.
2 Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk,
bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu
dvēselēm esi darījis!"
3 Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un
nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi.
4 Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa
krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: "Nu ir gana,
Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi."
5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis
stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: "Celies un ēd."
6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz
karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās.
7 Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja:
"Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā."
8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit
dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
9 Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār
viņu, sacīdams: "No kurienes tu nākdams, Elija?"
10 Un viņš sacīja: "Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam
Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir
sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un
viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu."
11 Un Viņš sacīja: "Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā." Un
redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un
sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc
vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē.
12 Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna
balss.
13 Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un
nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: "Ko tu
šeit dari, Elija?"
14 Bet viņš sacīja: "Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo
Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus
praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc
manas dzīvības, lai to man atņemtu."
15 Un Tas Kungs viņam sacīja: "Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un
svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu.
16 Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no
Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā.
17 Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas
izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa.
18 Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši
Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to."
19 Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar
divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie
divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni.
20 Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: "Lūdzu, es
gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev." Un tas tam sacīja:
"Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!"
21 Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva par
kaujamo upuri, un vārīja viņu gaļu ar viņu jūga kokiem un deva to tautai. Un tā
ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam.
|