|
atpakaļ
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
PIRMĀ MOZUS GRĀMATA (SAUKTA GENESIS)
21. nodaļa
Bet Tas Kungs Sāru uzlūkoja, kā Viņš to bija teicis; un Tas Kungs darīja Sārai,
kā Viņš bija pavēstījis.
2 Un Sāra tapa grūta un dzemdēja dēlu, Ābrahāmam vecam esot, laikā, kādu Dievs
iepriekš viņam bija pateicis.
3 Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko Sāra viņam dzemdēja,
par Īzāku.
4 Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Īzāku astoņu dienu vecumā, kā Dievs to viņam
bija pavēlējis.
5 Bet Ābrahāms bija simts gadu vecs, kad Īzāks, viņa dēls, tam piedzima.
6 Un Sāra sacīja: "Dievs man sagādājis apsmieklu; ikviens, kas par to dzirdēs,
smiesies par mani."
7 Un viņa teica: "Kas gan būtu vēstījis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdītāja.
Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam dēlu."
8 Un bērns auga un tika atšķirts no krūts. Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres tai
dienā, kad Īzāku atšķīra no krūts.
9 Un Sāra redzēja kalpones, ēģiptietes Hagaras, dēlu Ismaēlu, kuru viņa bija
dzemdējusi Ābrahāmam, smejamies.
10 Un viņa sacīja Ābrahāmam: "Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs
kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu Īzāku."
11 Bet šis vārds ļoti nepatika Ābrahāmam sava dēla dēļ.
12 Un Dievs runāja uz Ābrahāmu: "Lai tas nav netīkami tavam prātam nedz zēna
dēļ, nedz arī tavas kalpones dēļ: paklausi Sārai visās lietās, kā viņa tev saka,
jo no Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji.
13 Bet arī šīs kalpones dēlu Es darīšu par tautu, jo tas ir tavs dzimums."
14 Un Ābrahāms nākamā rītā cēlās, lai dotos ceļā; viņš paņēma maizi un
ūdens trauku un deva tos Hagarai un lika uz viņas pleciem arī zēnu, un aizraidīja
viņu; un viņa aizgāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi.
15 Un ūdens izsīka traukā, un viņa pameta zēnu zem kāda krūma.
16 Un pati aizgāja un apsēdās gabalu nost, apmēram bultas šāviena attālumā, jo tā
sacīja: "Es nevaru noraudzīties zēna miršanā." Viņa apsēdās pretī un
pacēla savu balsi un raudāja.
17 Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm un sacīja
uz to: "Kas tev, Hagar? Nebīsties, jo Dievs ir dzirdējis zēna balsi no tās
vietas, kur viņš atrodas.
18 Celies, paņem zēnu un turi to stingri pie rokas, jo Es to gribu darīt par lielu
tautu."
19 Un Dievs atdarīja viņas acis, ka tā ieraudzīja ūdens avotu; un viņa aiztecēja,
piepildīja ūdens trauku ar ūdeni un deva zēnam padzerties.
20 Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga un apmetās tuksnesī, un kļuva par
strēlnieku.
21 Un viņš mita Pāranas tuksnesī, un viņa māte tam paņēma sievu no Ēģiptes
zemes.
22 Un ap šo laiku notika, ka Abimelehs un Pikols, viņa karaspēka virsnieks, sacīja
Ābrahāmam: "Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari.
23 Bet tagad apstiprini man šeit ar zvērestu pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību nedz
man, nedz maniem bērniem, nedz maniem bērnu bērniem, ka to žēlastību, kādu es tev
esmu parādījis, arī tu gribi parādīt man un visai zemei, kurā tu dzīvo kā
svešinieks."
24 Un Ābrahāms atbildēja: "Es zvērēšu."
25 Un Ābrahāms pārmeta Abimeleham par ūdens aku, kuru Abimeleha kalpi bija
atņēmuši.
26 Abimelehs atbildēja: "Es nezinu, kas to ir darījis; tu arī man to neesi
sacījis, un es līdz šai dienai to nebiju dzirdējis."
27 Bet Ābrahāms paņēma sīklopus un liellopus un deva tos Abimeleham. Un abi noslēdza
derību.
28 Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus.
29 Un Abimelehs prasīja Ābrahāmam: "Ko nozīmē šie septiņi jēri, kurus tu esi
nolicis savrup?"
30 Viņš atbildēja: "Lai tu šos septiņus jērus paņemtu no manas rokas, lai tā
būtu man liecība, ka es šo aku esmu racis."
31 Tāpēc viņš šo vietu nosauca: Bēršeba>fn010<,
jo šinī vietā abi apmainījās zvērestiem.
32 Un viņi noslēdza derību pie Bēršebas. Un Abimelehs un Pikols, viņa karaspēka
virsnieks, cēlās un atgriezās filistiešu zemē.
33 Un Ābrahāms dēstīja tamarisku Bēršebā un piesauca Tā Kunga, mūžīgā Dieva,
Vārdu.
34 Un Ābrahāms dzīvoja kā svešinieks filistiešu zemē daudz gadu.
|