|
atpakaļ
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
PIRMĀ MOZUS GRĀMATA (SAUKTA GENESIS)
31. nodaļa
Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: "Jēkabs ir
piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mjmūsu tēvam pieder, viņš
sagādājis sev visu šo bagātību."
2 Un Jēkabs vēroja Lābana seju, un, lūk, tā nebija pret viņu tāda kā vakar un
aizvakar.
3 Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: "Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un
Es būšu ar tevi."
4 Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rahēlei un Leai nākt uz lauka pie viņa sīklopiem.
5 Un viņš sacīja tām: "Es vēroju jūsu tēva seju, ka tā vairs nav pret mani
tāda kā vakar un aizvakar; bet mana tēva Dievs ir ar mani,
6 un jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam.
7 Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis, un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām
reižu, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt.
8 Ja viņš sacīja: lāsainie lai ir tava alga,- tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini
jēri un kazlēni. Bet, ja viņš sacīja: raibie lai ir tava alga,- visiem atnesās raibi
jēri un kazlēni.
9 Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man.
10 Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un,
lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi.
11 Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! - Un es sacīju: te es esmu.
12 Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir
svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis.
13 Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man
solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā
zemē."
14 Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: "Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums
mūsu tēva namā?
15 Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Jo viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis
mūsu atlīdzības naudu.
16 Un visa bagātība, ko Dievs atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem. Tad
nu dari visu, ko Dievs tev ir sacījis."
17 Un Jēkabs cēlās un uzsēdināja savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem.
18 Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu mantību, ko bija ieguvis,
ganāmpulkus, ko tas Mezopotāmijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva Īzāka uz
Kānaāna zemi.
19 Bet, kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rahēle nozaga terafīmu, kas bija viņas
tēvam.
20 Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu.
21 Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās un pārgāja pāri upei, un
virzījās uz Gileāda kalna pusi.
22 Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis.
23 Tad viņš ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumā un
panāca viņu pie Gileāda kalna.
24 Un Dievs nāca pie aramieša Lābana sapnī, nakts laikā, un sacīja: "Sargies,
ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu."
25 Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā; arī Lābans ar
saviem brāļiem uzcēla savu telti Gileāda kalnā.
26 Un Lābans teica Jēkabam: "Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis,
manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes?
27 Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to sacījis? Es tevi
būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām.
28 Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnubērnus un manas meitas. Tiešām, tu
esi aplam darījis.
29 Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev darītu ļaunu, bet tavu tēvu Dievs vakar
runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.
30 Nu labi, tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva
nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?"
31 Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: "Es baidījos, jo es domāju, ka tu man
tik ar varu neatņem savas meitas.
32 Pie kā tiek atrasti tavi dievi, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātbūtnē
pārmeklē to, kas man ir, un ņem to sev." Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle bija
tos nozagusi.
33 Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī, un abu kalpoņu teltīs, un viņš
tur nekā neatrada; un viņš iznāca no Leas telts un iegāja Rahēles teltī.
34 Un Rahēle bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies
tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast.
35 Bet viņa sacīja savam tēvam: "Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā
nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievām mēdz būt." Un viņš meklēja, bet
neatrada terafīmu.
36 Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam:
"Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ?
37 Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to
tagad manu un savu brāļu priekšā, lai tie izšķir, kam taisnība.
38 Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un
tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu ēdis.
39 Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis; no manas rokas tu to
atprasīji, vai nu tas bija zudis dienā, vai naktī.
40 Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani ēda dienā, bet aukstums naktī. Un miegs
bēga no manām acīm.
41 Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām
abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi
pārgrozījis.
42 Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, un tas, ko Īzāks bīstas, ar
mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mjmani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas
bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris."
43 Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: "Šīs meitas ir manas meitas, šie
bērni - mani bērni un šie sīklopi - mani lopi, un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans.
Bet ko gan es šodien darīšu savām meitām vai viņu bērniem, kurus tās ir
dzemdējušas?
44 Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un
tevi."
45 Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas akmeni.
46 Un Jēkabs sacīja saviem brāļiem: "Salasiet akmeņus!" Un tie paņēma
akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes.
47 Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahaduta>fn032<,
bet Jēkabs to nosauca: Galeda>fn033<.
48 Un Lābans sacīja: "Šī kaudze lai ir par liecību šodien starp mani un
tevi." Tāpēc tas nosauca tās vārdu: Galeda
49 un arī Micpa>fn034<, tāpēc ka tas sacīja:
"Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, kad mēs neredzamies.
50 Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām
meitām, kur neviena nav klāt, tad redzi: Dievs ir liecinieks mūsu vidū."
51 Un Lābans sacīja Jēkabam: "Redzi, šī kaudze un šis piemiņas akmens, ko esmu
uzcēlis starp mani un tevi:
52 liecinieces ir šī kaudze un šis akmens, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi
pāri pie manis, lai darītu ļaunu.
53 Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, viņu tēvu Dievs!" Un
to Jēkabs apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās.
54 Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda
maizi un pārnakšņoja kalnā.
|