|
atpakaļ
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
NEHEMIJAS GRĀMATA
9. nodaļa
Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami
un maisu drānās tērpti, un ar zemi uz galvas.
2 Un Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un
izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus.
3 Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no Tā Kunga, sava Dieva, bauslības
grāmatas dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un
zemojās Tā Kunga, sava Dieva, priekšā.
4 Uz levītu paaugstinājuma stāvēja Ješua, Banijs, Kadmiēls, Šebanja, Bunnijs,
Šerebja, Banijs un Kenanijs, un viņi raidīja skaļus saucienus pie Tā Kunga, sava
Dieva.
5 Pēc tam levīti Ješua, Kadmiēls, Banijs, Hašabneja, Šerebja, Hodija, Šebanja un
Petahja teica šādu uzrunu: "Teiciet un slavējiet To Kungu, savu Dievu, no
mūžības uz mūžību! Lai ļaudis slavē Tavas godības Vārdu, kas paceļas pāri
visai slavai un teikšanai!
6 Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis - debesu debesis un
visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu
uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!
7 Tu esi Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābrāmu, un Tu izvedi viņu no kaldeju Ūras
un devi viņam vārdu Ābrahāms;
8 un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību, lai dotu
viņa pēcnācējiem kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, jebusiešu un
girgasiešu zemi, un Tu turēji Savu solījumu, jo Tu esi taisnīgs!
9 Un, kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie
Niedru jūras,
10 tad Tu rādīji pret faraonu, pret visiem viņa kalpiem un pret visu viņu tautu
vērstas zīmes un brīnumus, jo Tu zināji, ka viņi ir izturējušies augstprātīgi
pret viņiem, un Tu darīji Sev Vārdu, ka tas ir dižens vēl līdz šai dienai.
11 Tu pāršķēli jūru viņu priekšā, un viņi izgāja caur jūras vidu sausām
kājām, bet viņu vajātājus Tu iegrūdi dziļumos kā akmeni varenos ūdeņos.
12 Dienā Tu vadīji viņus ar mākoņu stabu un naktī ar uguns stabu, lai apgaismotu
viņiem ceļu, pa kuru viņiem jāiet.
13 Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm, un devi viņiem
taisnas tiesas, patiesu bauslību, labus likumus un pavēles.
14 Tu darīji viņiem zināmu Savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā
pavēles, likumus un bauslību caur Savu kalpu Mozu.
15 Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints
viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji
zvērējis viņiem dot.
16 Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: viņi neklausīja Tavām pavēlēm.
17 Viņi liedzās paklausīt un nepieminēja Tavus brīnumus, ko Tu biji darījis viņu
labā; viņi kļuva nepakļāvīgi un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai
atgrieztos savā kalpībā Ēģiptē. Bet Tu esi piedošanas Dievs, žēlīgs un
žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā, un Tu viņus nepameti
18 pat tad, kad viņi darināja sev izlietu zelta teļu un sacīja: "Šis ir tavs
dievs, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes!" Un, kaut arī viņi Tevi smagi nicināja un
paļāja,
19 tad tomēr Savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī; mākoņu stabs
neatkāpās no viņiem, lai vadītu viņus pa ceļu dienā, nedz uguns stabs naktī, lai
apgaismotu ceļu, pa kuru viņiem jāiet.
20 Tu devi Savu labo Garu, lai viņus mācītu, un Savu mannu Tu neatrāvi no viņu mutes,
un Tu devi viņiem ūdeni viņu slāpēs.
21 Tu uzturēji viņus tuksnesī četrdesmit gadus, viņi necieta trūkumu; viņu drēbes
nenoplīsa, un viņu kājas nepietūka.
22 Un Tu devi viņiem ķēniņu valstis un tautas un iedalīji tās viņiem; tā viņi
iemantoja Hešbonas ķēniņa Sihona zemi un Basanas ķēniņa Ogas zemi.
23 Un Tu vairoji viņu bērnus kā debesu zvaigznes un ievedi viņus zemē, kuru Tu biji
apsolījis viņu tēviem un par kuru Tu biji teicis, lai viņu pēcnācēji ietu un to
iemantotu.
24 Tā viņu pēcnācēji iegāja un iemantoja to zemi, un Tu nomāci, viņiem ienākot,
šīs zemes iedzīvotājus kānaāniešus un nodevi tos viņu rokā, gan ķēniņus, gan
arī pārējos zemes ļaudis, lai viņi rīkotos ar tiem pēc savas patikas.
25 Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas
bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis, un augļu
kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni, un līksmojās
Tavā lielā labsirdībā.
26 Bet viņi kļuva nepaklausīgi un sadumpojās pret Tevi; viņi pagrieza muguru Tavai
bauslībai; viņi nokāva Tavus praviešus, kas brīdināja viņus, lai atgrieztu viņus
pie Tevis; viņi Tevi smagi nicināja un paļāja.
27 Tādēļ Tu viņus nodevi viņu pretinieku rokā, kas lika viņiem ciest; un savās
ciešanās viņi raidīja pie Tevis savus vaidu saucienus, un Tu viņus paklausīji no
debesīm un Savā lielajā žēlastībā un žēlsirdībā Tu devi viņiem glābējus, kas
izglāba viņus no viņu pretinieku rokas.
28 Bet, tiklīdz viņiem bija miers, viņi darīja atkal ļaunu Tavā priekšā, un Tu
pameti viņus viņu ienaidnieku rokā, tā ka tie valdīja pār viņiem; tomēr, kad viņi
atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes
Tu viņus izglābi Savā lielajā žēlastībā.
29 Un, kaut gan Tu nopietni brīdināji viņus, lai atgrieztu viņus pie Savas bauslības,
tomēr viņi rīkojās stūrgalvīgi un neklausīja Tavām pavēlēm un grēkoja pret
Tavām tiesām, kuras ievērojot vienīgi cilvēks dzīvo; joprojām viņi nepiekāpīgi
grieza Tev muguru, viņu stūrgalvība pieauga vēl vairāk, un viņi neklausīja Tev.
30 Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar Savu Garu, ar
Saviem praviešiem to viņiem darot zināmu, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam.
Tādēļ Tu nodevi viņus citu zemju tautu rokā.
31 Tomēr Savā lielajā žēlastībā Tu neiznīcināji un nepameti viņus, jo Tu esi
žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs.
32 Tādēļ tagad, mūsu Dievs, lielais, varenais un bijājamais Dievs, Tu, kas turi
derību un žēlastību, lai Tavā priekšā nav niecīgas visas tās grūtības, kas pār
mums nākušas, pār mūsu ķēniņiem, mūsu lielkungiem un mūsu priesteriem, pār mūsu
praviešiem, mūsu tēviem un pār visu Tavu tautu no Asīrijas ķēniņu dienām līdz
šai dienai.
33 Tomēr Tu esi taisns visā, kas ir nācis pār mums, jo Tu esi parādījis mums
uzticību, bet mēs esam rīkojušies bezdievīgi.
34 Arī mūsu ķēniņi, mūsu dižciltīgie, mūsu priesteri nav pildījuši Tavu
bauslību un nav ievērojuši Tavas pavēles un liecības, kuras Tu esi devis viņiem.
35 Tā kā viņi savā valstī un Tava labuma pilnībā, ko Tu devi viņiem, un plašajā
un auglīgajā zemē, ko Tu noliki viņu priekšā, tomēr nav kalpojuši Tev un nav
atgriezušies no saviem ļaunajiem darbiem,
36 tad, lūk, tieši tāpēc mēs esam vergi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem,
lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, - lūk, tajā mēs tagad esam vergi!
37 Un tās bagātīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku
dēļ. Arī pār mūsu miesu un mūsu lopiem viņi valda pēc savas patikas, un mēs esam
lielās bēdās!"
|