|
atpakaļ
sākums
piezīmes
nākošā lapa
| |
OTRĀ SAMUĒLA GRĀMATA
18. nodaļa
Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla
tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem.
2 Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš
nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā
un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja karavīriem:
"Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!"
3 Bet ļaudis atbildēja: "Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau
mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut arī vai
puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ būs labāk,
ka tu mums no pilsētas sniegtu palīdzību."
4 Un ķēniņš tiem atbildēja: "Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!" Un
ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa
simtiem un pa tūkstošiem.
5 Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: "Apejieties,
lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!" Un viss karaspēks dzirdēja, ka
ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem par Absalomu.
6 Kad karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Efraima mežā
iesākās cīņa,
7 tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tanī dienā krita
līdz divdesmit tūkstoši vīru.
8 Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija
vairāk ļaužu nekā zobens.
9 Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un, kad
mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma
matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa
aizskrēja projām.
10 Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: "Redzi, es tikko
kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!"
11 Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: "Nu redzi, tu viņu
tur redzēji; kādēļ tad tu viņu tur tūdaļ nenogalināji? Tad man būtu bijis prieks
tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!"
12 Bet šis vīrs sacīja Joābam: "Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti
tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neizstieptu savu roku pret ķēniņa dēlu, jo
ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja gan tev, gan Abišajam, gan Itajam, sacīdams:
saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu!
13 Un, ja es arī būtu nodevīgi rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu
tikt apslēpts ķēniņa priekšā un tad tu pats nostātos pret mani."
14 Tad Joābs sacīja: "Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!" Un viņš ņēma
trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs
karājās ozola zaros.
15 Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un
nogalināja viņu.
16 Bet Joābs lika pūst tauri, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs
saudzēja ļaudis.
17 Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū
ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga - ikviens uz savu dzīves vietu.
18 Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis akmens stabu
ķēniņa ielejā, jo viņš tā sprieda: "Man nav dēla, kurš varētu manu vārdu
saglabāt." Un viņš nosauca akmens stabu savā vārdā; un tas vēl līdz šai
dienai tiek saukts par Absaloma stabu.
19 Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: "Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo
vēsti, ka Tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa
ienaidniekiem!"
20 Bet Joābs viņam atbildēja: "Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu
citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša
ķēniņa dēls ir miris."
21 Tad Joābs pavēlēja kādam etiopietim: "Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi
redzējis!" Un etiopietis palocījās Joāba priekšā un aizsteidzās.
22 Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: "Lai būtu kā
būdams, es arī gribētu skriet aiz etiopieša!" Bet Joābs sacīja: "Kādēļ
tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi."
23 Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl runāja ar Joābu: "Lai būtu kā būdams, bet
es skriešu!" Un Joābs viņam sacīja: "Nu tad skrej!" Tad Ahimaācs
izraudzījās sev taisnu ceļu pa Jordānas ieleju un aizsteidzās etiopietim priekšā.
24 Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz
mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu
skrejam.
25 Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: "Ja
viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē." Kamēr tas pamazām tuvojās,
26 sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrejam un ziņoja no vārtu augšas: "Redzi,
tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!" Tad ķēniņš sacīja: "Arī
tas būs labas vēsts nesējs."
27 Un sargs sacīja: "Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs,
Cadoka dēls!" Tad ķēniņš sacīja: "Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk
ar labu vēsti!"
28 Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: "Miers!" Un viņš noliecās
ķēniņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs,
tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kuri bija savas rokas izstiepuši pret manu kungu
un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!"
29 Tad ķēniņš sacīja: "Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?" Tad
Ahimaācs atbildēja: "Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan
redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja."
30 Tad ķēniņš sacīja: "Paej tālāk un nostājies te!" Tad viņš gāja un
nostājās.
31 Pa to laiku bija jau pienācis etiopietis un sauca: "Mans kungs un ķēniņ,
atļauj man pasludināt labu vēsti, ka Tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris
uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!"
32 Tad ķēniņš jautāja etiopietim: "Bet vai jauneklim Absalomam klājas
labi?" Un etiopietis atbildēja: "Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos
visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu
nolūku saceļas!"
|