Doktrīnas

Budisma mācības kodols ietverts četrās patiesībās: 1) dzīve ir ciešanas, 2) ciešanām ir cēlonis, 3) no ciešanām var atbrīvoties, 4) ir ceļš, kā izbeigt ciešanas. No ciešanām var atbrīvoties, iznīdējot cilvēkā pasaulīgās tieksmes un alkas. Tiek sasniegts augstākais mērķis – nirvāna – valodnieciski neizzināma realitāte, kas nepieder pie lietu kategorijas. Nirvāna nav paradīze Rietumu izpratnē, bet gan individualitātes pārvarēšana

Buda mācīja vidusceļu – astoņu posmu ceļu, kura gaitā, ievērojot stingru disciplīnu, var sasniegt nirvānu. Ciešanu pārvarēšana saistīta ar savu vēlmju pārvarēšanu. Līdz ar to ciešanu izbeigšana ir cilvēka individuāla izvēle un saistīta ar domāšanas kontroli. Mācība par vidusceļu tiek interpretēta dažādi – gan kā izvairīšanās no galējībām, gan atturēšanās no spriedumiem metafiziskos jautājumos, gan saistot to ar mācību par nirvānu kā stāvokli, kurā vairs neeksistē lietu dualitāte

Budismā nozīmīgi ir četri vispārēji koncili (pēdējais no tiem – 1. gs. m. ē.), kuros noteiktas pamatmācības un morāles principi. Tradicionāli budisma mācību un praksi iedala trīs sastāvdaļās – šīla (tikumība), samādhi (koncentrēšanās), pradžnja (gudrība). Spriežot pēc jautājumiem, kas bija aktuāli Budas sekotājiem, agrīnajā budismā bija jārisina trīs pamatproblēmas: 1. Gautama Buda pieņēma tradicionālo indiešu uzskatu par sansāru – cilvēka pārdzimšanu līdz nirvānas sasniegšanai. Vienlaikus viņš mācīja, ka cilvēkā nav nekā paliekoša, ka cilvēka personības kodols ir "tukšs". Šos uzskatus vajadzēja savietot. 2. Cilvēka rīcības sekas – mūsu domāšanai ir noteiktas sekas. Bet, ja nav nekā stabila, tad kā iespējams konstatēt savstarpējas sakarības? 3. Uzskati par lietu pastāvību vai nepastāvību neatrisina jautājumu par patiesību. Par šīm minētajām un vēl citām problēmām noritēja Budas sekotāju diskusijas, kas vedušas pie dažādu novirzienu (skolu) izveides. Sākotnēji budismā nebija mācības par Dievu un individuālu dvēseli. Tāpat agrīnais budisms nebija ieinteresēts pēcnāves dzīves izdibināšanā, tomēr ar laiku arī budismā veidojās reliģijām tradicionālā mācība par pēcnāves dzīvi. Tibetas budismā detalizēti apraksta to, kas notiek bardā – starpstadijā starp divām dzīvēm. Budista pienākums ir tiekties pēc Budas piedzīvotās apgaismības, šādā izpratnē katrs cilvēks ir potenciāls Buda. Budismam raksturīgs substanciālā "es" noliegums, uzskatot, ka "es" (ego) ir maldinoša halucinācija. Dzīve ir plūstoša, nestabila un iznīcīga

Ritenis budismā simbolizē dharmas mācības pilnību. Astoņi riteņa spieķi simbolizē Budas sludināto astoņkārtīgo ciešanu pārvarēšanas ceļu. Riteņa rumba simbolizē disciplīnu, kas ir meditācijas pamatā.