Vēsture

Budisma dibinātājs Buda (Buddha – apskaidrotais, atmodinātais, sanskrita val.) dzīvoja Indijā 6. gs. pirms m. ē. Nostāsti vēsta, ka viņu jau jaunības gados nodarbinājusi ciešanu problemātika – nāve, vecums, nabadzība. Budas darbība turpinājās aptuveni 40 – 45 gadus. Pats Buda nav pretendējis uz dievišķas būtnes statusu. Dažādu sociālo un reliģisko faktoru ietekmē viņa sekotāji no hinduisma atjaunotnes kustības pārtapa atsevišķā pasaules reliģijā. Pašā Indijā 12. gs. budistu vairākums absorbējās atpakaļ hinduismā. Toties budisms plaši izplatījās Šrilankā (no 3. gs. pirms m. ē.), Ķīnā (1. gs. m. ē.), Birmā (1. gs. m. ē.), Taizemē (3. gs. m. ē.), Korejā (4. gs. m. ē.), Kambodžā (4. gs. m. ē.), Japānā (6. gs. m.ē.) un citās zemēs. Tibetā budisms parādījās 7. gs., apvienojoties ar vietējo šamanisko reliģiju – bona reliģiju. Tā bija animistiska dabas reliģija, kas lielu vērību pievērsa ļauno garu kontrolei. Vietējās kultūras ietekmē Tibetas budisms stipri atšķiras no citiem budisma paveidiem. Kopš 10. gs. budisti Tibetā guva aizvien lielāku ietekmi. No 15. gs. dalailama kļuva par politisko vadītāju. Līdz pat 20. gs. piecdesmitajiem gadiem politiskā un reliģiskā vara Tibetā atradās dalailamas rokās. Viņš dzīvoja Tibetas galvaspilsētā Lasā (pašlaik emigrācijā).

Budisms pamazām sadalījās sīkākos novirzienos – vēl viņa dzīves laikā sākās cīņa par ietekmi un autoritāti. Pirmā nozīmīgākā šķelšanās notika apmēram 100 gadus pēc Budas nāves, kad Vaišali koncilā pēc debatēm starp tradicionālistiem un liberālāku grupu atdalījās liberālāk noskaņotie, nosaucot sevi par mahasangha. Vēlāk no šī virziena Ziemeļāzijā attīstījās Mahājāna. Tradicionālisti, kurus sāka saukt par sthaviravada (theravāda – "vecāko ceļš", pāli val.), tālāk attīstīja savu filozofisko ideju sistēmu
Budismu var iedalīt divos pamatvirzienos: 1) hīnājāna ("mazais rats") – tā mācība atrodas vistuvāk sākotnējam budismam, 2) mahājāna ("lielais rats"), kas veidojās kristīgās ēras sākumā un piedāvāja veselu kopumu iespējamo apskaidrotības gūšanas ceļu. Vēlākos gadsimtos budisms sazarojies daudzos sīkākos novirzienos. Piemēram, pastāv vadžrajāna ("zibens rats") – tantrisma ceļš, kas pievērsās jogas un maģisku rituālu praksei. Ķīnā pazīstamākie budisma novirzieni ir: 1) cintu – "tīrās zemes" skola, kuras piekritēji tic, ka Amitha – Mūžīgās gaismas buda uzklausa ikvienu, kas tam uzticas paļāvībā. Šis virziens tuvs teismam. 2) čaņ – meditācijas skola, kas māca, ka katrā cilvēkā mīt mūžīgā Budas prāts, kas sniedz iespēju katram cilvēkam jau šajā dzīvē kļūt par budu. No Ķīnas budisms nonāca Japānā, kur tālāk sadalījās vairākos novirzienos. No tiem Rietumos plašāk pazīstams dzenbudisms, kura pamatā ir cilvēka iekšējo spēku atmodināšana, lai apgaismības brīdī (satori) piedzīvotu kosmisku vienotību. Dzenbudismam raksturīga intuitīvās gudrības izkopšana.

Mahājāna kā saistošu pieņem apjomīgu sakrālo tekstu kopumu, ko sauc par Pāli kanonu, jo tas uzrakstīts pāli – vienā no senajām Indijas valodām. To sauc arī par Tripitaku (Trīs grozi), jo tam ir trīs galvenās daļas: uzvedības noteikumi, Budas pamācības, budisma filozofiskās nostādes. Mahājānas filozofisko koncepciju izstrādē svarīga vieta Nagadžunam (2. gs. m.ē.). Mahājānā parādās ideja par Budu kā pārcilvēcisku būtni, kas periodiski parādās pasaulē, lai palīdzētu cilvēkam apgaismības procesā.

Rietumos budismu pirms Pirmā pasaules kara izplatīja Alans Benets, Antons Gits. 19. gs. budisms izplatījās arī ASV, kur to veicināja filozofs Ralfs Valdo Emersons, rakstnieks Henrijs Toro. Svarīga nozīme bija Pasaules reliģiju parlamentam, kas notika 1893. gadā Čikāgā un kurā piedalījās arī budisti. Selektīvā veidā budisma idejas pārņēma Rietumu ezoterisko mācību sludinātāji (piem., H. Blavatska). Budisma pētniecībā liela loma bija Āzijas reliģisko tekstu tulkošanai Rietumu valodās, kas uzplauka 19. gs. (īpaši pieminams reliģiju zinātnieks M. Millers). 20. gs. sešdesmito gadu Rietumu kultūras revolūcijas laikā budisma idejas kļuva populāras jauniešu kontrkultūrās, kas reaģēja pret tradicionālo ar kristietību saistīto Rietumu kultūras mantojumu un vērtībām.