Doktrīnas

Hinduisma mācības būtiskākie reliģiski filozofiskie koncepti sākuši veidoties brahmanisma laikmetā, un to garīgais pamats ir vēdas un filozofiskie skaidrojumi – upanišadas. Par vēdām sauc hinduisma reliģijas svētās grāmatas, kas, tāpat kā citu reliģiju svētie raksti, ir tapušas dievišķas atklāsmes ceļā. Tās ir pierakstītas sanskritā, kas ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Ir četri vēdu kopojumi: Rigvēdas – dievībām veltītās himnas un poēmas, vissenākās vēdas, kas stāsta par Senās Indijas dieviem, to uzdevumiem, funkcijām un vietu dievu panteonā; Samavēdas – melodiju vēdas (sāman – melodija); Jadžūrvēdas – teksti, kas skaidro reliģisko rituālu, arī upurēšanu, tās norises kārtību (jādžus – upuris); Atharvavēdas – maģiju vēdas. Hinduismā vēdas uzskata par absolūti patiesām.

Hinduisms ir iecietīgs pret citām reliģijām, un tajā vērojama atvērtība un spēja asimilēt un apvienot dažādus, pat pretējus reliģiskos uzskatus. Hinduistu uzskatos var atrast monisma, duālisma, panteisma, panenteisma, arī stingra monoteisma un politeisma elementus. Pastāv sešas ortodoksālās (astika – tāda, kas atzīst vēdu autoritāti) hindu filozofijas skolas – Njāja, Vaišēšika, Sankhja, Joga, Pūrva Mīmāmsa un Vēdānta. Nevēdiskās skolas (nāstika) ir budisms, džainisms un lokājata.

Hinduisma galvenais koncepts ir dharma, kas nozīmē kosmiskais likums vai kārtība. Dharma ir arī cilvēka pienākums, ar kuru viņš piedzimst un kas viņam jāpilda visu savu dzīvi. Hinduismā raksturīga ticība dvēseles nemirstībai un tās pārceļošanai citos ķermeņos – sansarai, kas īstenojas atbilstoši karmas (atmaksas, atdarīšanas) likumam. Karmas likums un dharmas pildīšana nosaka arī sabiedrības dalīšanos varnās (un tālāk sīkāk – kastās), piešķirot šim dalījumam sakrālu raksturu. Hinduisms ir dzīvesveids, kurā jāievēro sabiedrībā iedibinātā dievišķā kārtība. Hinduismā tiek piedāvātas dažādas disciplīnas (jogas) vai ceļi (margas), lai cilvēks, mainot savus uzskatus un domāšanu un atklājot savu esību un patieso būtību, varētu garīgi īstenoties un sasniegt mokšu – atbrīvi no dvēseles pārceļošanas. Vēdu tradīcijā formulēti arī hinduismam būtiskie priekšstati par visā esošās absolūtās garīgās realitātes jeb patiesības – Brahmana un cilvēka dvēseles – Ātmana identitāti. Tāpēc hinduisti reliģiju uztver kā dabisku dievišķā meklēšanu sevī.

Brahmanam – visu caurstrāvojošajam garam, vienotam un bezpersoniskam kosmiskam sākumam – ir trīs sejas, kuru vienības apzīmēšanai izmanto sanskrita vārdu trimutri. Šīs sejas vienlaikus ir trīs svarīgākie hinduisma dievi, kuri atspoguļo Brahmana būtiskākās funkcijas: Brahma – visa pirmradītājs; Višnu – pasaules kārtības uzturētājs un Šiva – iznīcinošais spēks. Tā kā Brahmam īpaša kulta nav, pārsvarā tiek pielūgti pārējie divi dievi, un atbilstoši tam hinduismā pastāv divi galvenie novirzieni – vaišnavisms un šaivisms. Indijā tiek godināti arī daudzi citi dievi, piemēram, Dēvī, Kali, Durga, Sarasvati, Lakšmi, Ganēša u. c. Hinduisti uzskata, ka Dievs jebkurā veidolā, kādā cilvēks viņu godina, var dot godinātājam žēlastību, kas tuvinās viņu mokšai. Vēl citi būtiski hinduisma principi ir ahimsa – nevardarbība un guru nozīmīgums.