Vēsture

Jēdziens “hinduisms” ir rietumnieku radīts nosaukums, lai apzīmētu plašu un sazarotu reliģiski filozofisku mācību un rituālu kompleksu, kas veidojies Indijas pussalā apmēram kopš 3000 gadiem p. m. ē. un no kura vēlāk izauguši budisms, džainisms un sikhisms. Indieši paši savu reliģiozitāti sauc par sānatana dharma – mūžīgo ticību, kur ar ticību tiek saprasts pienākums – kā uzdevums, kas ikvienam indietim ir jāpilda. Hinduisms ir attīstījies, saplūstot Indas upes teritorijā dzīvojušo vietējo cilšu reliģiskajiem priekšstatiem ar vēdu reliģiju, kuru senajā Indijā ienesa ārieši – indoeiropiešu ciltis – apmēram 1500 gadus p. m. ē. Hinduisma vēsturē parasti izdala piecus laikmetus: 1) Harapas kultūras laiku (3000. – 1900. g. p. m. ē.); 2) seno vēdu jeb brahmanisma laiku (1200. – 500 g. p. m. ē.); eposu vai klasiskā hinduisma laiku (500. g. p.m.ē. – 1000. g.); 4) postklasiskā hinduisma vai islāma laiku (1000. – 1750. g.); 5) britu Indijas (1750. – 1947.g.) un nacionālās atmodas laiku.