Mūsdienas

2005. gadā pasaulē bija aptuveni 1,3 miljardi musulmaņu. Islāmā ir divi pamatvirzieni, kas radušies 7. gs. otrajā pusē: sunnisms un šiisms. Aptuveni 90% (vairāk nekā viens miljards) islāmticīgo ir sunnīti. Šiisms pasaulē kļuva labāk pazīstams pēc Irānas revolūcijas 1979. gadā, kad Irānā pie varas nāca šiītu garīgais vadītājs Ajatola Homeini (1902–1989.) Pie šī virziena pieder aptuveni 170 miljoni musulmaņu. 8. – 9. gs. radies sūfisms – mistiskais virziens islāmā, kas izveidojās 10. – 12. gs. Pasaulē ir aptuveni 240 miljoni šā virziena ticīgo. 1853. gadā Irānā islāma ietvaros sāka veidoties Bahaī reliģija, kurai mūsdienās ir vairāk nekā 5 miljoni piekritēju visā pasaulē.

19. – 20. gs. islāmā izveidojušās arī ietekmīgas islāma atjaunotnes kustības, piemēram, vahābīti Saūda Arābijā. Pasaulē lielākā politiskā islāma organizācija ir “Musulmaņu brālība”, kas dibināta 1928. gadā Ēģiptē. 20. gadsimta 50. gados daļa tās piekritēju iesaistījās terora akcijās, kuru mērķis bija cīņa pret pārāk laicīgo režīmu musulmaņu valstīs. Mūsu gadsimta sākumā šī organizācija nostiprina savu struktūru un ietekmi arī Rietumu valstīs. Organizācijas pašreizējais vadītājs ir Mohammads Mahdi Akefs.

Blakus fundamentālismam (saskaņā ar Gorlija Brūsa un Olivjē Roja sniegtajām definīcijām par fundamentālistiskām islāma kontekstā tiek sauktas reliģiskas ideoloģijas, kuras aizstāv burtisku islāma sakrālo tekstu un šariata likumu interpretāciju un asi vēršas pret Rietumu ietekmi), šajā reliģijā pastāv arī mērenāki strāvojumi, kas pieļauj modernismu. Šeit varam minēt, piemēram, islāma politisko reformismu Turcijā un Ēģiptē.