Vēsture

Islāms — (arābu islām padevība, specifiski — padevība vienam Dievam (arābu valodā — Allah) — otra lielākā pasaules reliģija (aiz kristietības). Islāma piekritējus sauc par musulmaņiem.

Islāms (arābu val. islam – padevība; specifiski padevība vienam Dievam – arābu val. Allah) ir otra lielākā pasaules reliģija (aiz kristietības). Islāma piekritējus sauc par musulmaņiem. (Latvijā daļa islāmticīgo uzskata, ka latviski islāmticīgos pareizāk būtu saukt par muslimiem.)

Islāms ir stingri monoteistiska reliģija. To 7. gs. sākumā Rietumarābijā dibinājis Muhameds (Muhammad, ap. 570.–632.), kuru islāmticīgie uzskata par pravieti, par pēdējo un vispilnīgāko Dieva sūtni. Jauno reliģiju Muhameds sāk veidot ap 610. gadu, kad pēc islāma tradīcijas viņš ramadāna mēneša (devītais mēnesis pēc musulmaņu kalendāra) septiņpadsmitajā naktī Hiras kalnā netālu no Mekas saņem pirmo Dieva atklāsmi. 622. gadā Muhameds bija spiests pamest Meku un doties uz Medīnu (Medšru). Iziešana no Mekas (arābiski Hidžra) iezīmēja Muhameda slavas ceļa sākumu, un musulmaņi to uzskata par sava laikmeta pārskata punktu: ar šo gadu sākas gadu skaitīšana pēc islāma kalendāra. 630.–631. gadā musulmaņi Muhameda vadībā pakļauj Meku, vēlāk citus Arābijas rajonus un nodibina pirmo musulmaņu valsti – Arābu kalifātu.  Islāma valsts varā drīz nonāca Sīrija (7. gs.), Palestīna (7. gs.), Persija (7. gs.), Irāka (8. gs.).  Kad 750. gadā varu pārņēma Abāsīdi, par lielu islāma centru kļuva Bagdāde. Viduslaikos nozīmīgi islāma kultūras centri bija Spānija un Ziemeļāfrika. 9. gadsimtā sākās kalifāta noriets, un par galvenajiem noteicējiem islāma zemēs kļuva turki un citas tautas. Pēc mongoļu iebrukumiem izveidojās četras islāma impērijas – Uzbekijā, Persijā, Indijā (Mogulu impērija), Mazāzijā (Otomaņu impērija). Otomaņu valsts pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam. Līdz ar Eiropas militāro ekspansiju daudzas islāma teritorijas nonāca tiešā Rietumu kontrolē. Līdz ar to modernizācijas un sekularizācijas process skāra arī zemes, kurās dominēja islāms. Visspilgtākais piemērs ir Turcija, kur pēc Pirmā pasaules kara reliģija tika nodalīta no valsts. Islāmā šie procesi uztverti neviennozīmīgi un ir radījuši pretreakciju. 18. gs. Arābijā radās vahābītu skola, kas prasīja atgriešanos pie striktām Korāna normām. 1806. gadā viņi uz laiku ieņēma Meku un nojauca Muhameda un viņa ģimenes locekļu pieminekļus. Tieši no šīs kustības ir veidojies islāma fundamentālisms.