Jaunās reliģiskās kustības

Par jaunām reliģiskām kustībām parasti apzīmē tādas garīgās grupas un reliģiskos novirzienus, kas kādā valstī vai reģionā atrodas ārpus dominējošo reliģiju un baznīcu ietekmes sfēras, veido savas organizatoriskas struktūras, jaunas mācības, kulta praksi u. tml. Īpaša nozīme šajās kustībās ir to garīgajiem līderiem, kas nāk ar novatoriskām idejām, kā paši uzskata, iestājas par ticības un garīguma atjaunošanu, nosoda formālismu baznīcas dzīvē, sludina atgriešanos pie laika gaitā aizmirstām vai izkropļotām vērtībām. Dažās jaunajās reliģiskajās kustībās notiek atgriešanās pie seniem t. s. pagāniskiem ticējumiem, kā arī pievēršanās jaunas mitoloģijas radīšanai, jaunu svēto rakstu veidošanai u. tml. Jaunas reliģiskas kustības bieži piedāvā alternatīvus ceļus cilvēka garīguma veidošanai – dažādas meditācijas, dziedniecības, vizualizācijas un okultās tehnikas veidus, kas bieži vien pārņemti no citām reliģijām un pasaules kultūrām, kā arī atsevišķus elementus no moderno zinātņu atziņām, solot cilvēkiem jauna garīguma un iekšēja līdzsvara sasniegšanu mūsdienu saspringtajos un sarežģītajos dzīves apstākļos. Liekas pamatots ir to zinātnieku (Džordžs D. Krisidijs, Roberts S. Elvuds u. c.) uzskats, kuri domā, ka par jaunām reliģiskām kustībām mūsdienu reliģijpētniecības izpratnē var runāt kā par parādībām vismaz 150 gadu diapazonā un nevis kā par fenomenu, kas pazīstams tikai 20. gadsimtā, it sevišķi pēc Otrā pasaules kara.