Vēsture

Bahaī [Bahā'ā] reliģija radusies 19. gs. vidū islāma dzīlēs Persijas vidē. Tā nekļuva par sektu vai reliģisku kustību islāma kultūras ietvaros, bet izveidojās par patstāvīgu reliģiju. Bahaī pārstāvji savu reliģiju uzskata par pasaules reliģiju, jo tai piemīt universāls, pārnacionāls raksturs un tā ir globāla ģeogrāfiskās un etniskās izplatības ziņā.

Bahaī reliģijas dibinātājs Mirza Huseins Alī no Nūras (1817–1892), pazīstams kā Bahāullāhs [Bahā'Allāh] tulkojumā "Dieva godība". Viņš bija starp pirmajiem, kas 1844. gadā paziņoja, ka tic sava priekšteča Bāba [īstajā vārdā Siyyid Alī Muhammad] reliģiskajai atklāsmei. Pēc Bahaī tradīcijas Bābs [tulkojumā: vārti] bija patstāvīgs Dieva sūtnis, kas sagatavoja ceļu gaidāmajai vispārējai Dieva izpausmei – "tam, kam Dievs liks izpausties". Bābs formulēja jaunās ticības pamatprincipus. Bābs 1850. gada 9. jūlijā tika sodīts uz nāvi, ap 20 000 viņa piekritēju tika nogalināti vairākos slaktiņos. 1853. gadā Bahāullāhs Teherānas apakšzemes cietumā saņēmis pirmo dievišķo apstiprinājumu par savu misiju, ka tieši viņš ir "tas, kuru Dievs sūtīs kā zīmi". Šo atklāsmi viņš publiski paziņoja saviem vistuvākajiem piekritējiem 1863. gada 21. aprīlī Rizvānā, Bagdādes trimdas laikā. No Bagdādes Bahāullāhs tika izraidīts uz Konstantinopoli, tad Andrianopoli un 1868. gadā nokļuva Akas cietumā, miris un apbedīts Bahdži, ziemeļos no Akas, kur šodien darbojas Pasaules kopienas centrs. Bahāullāha literārais mantojums ir vairāk nekā simts darbu un bahaiešiem tie ir Dieva inspirēti Svētie raksti. Bahāullāhs iecēla vecāko dēlu Abosu Efendi (1844–1921) [Abbās Efendi], kas labāk pazīstams kā Abdulbahā, par vienīgo pilnvaroto interpretētāju un galveno pārstāvi pēc savas nāves. Pēc atbrīvošanas 1908. gadā viņš ar lekcijām par Bahaī ticību uzstājās Ēģiptē, Eiropā un Amerikā. Abdulbahā savā testamentā iecēla savu mazdēlu Šogiju Efendi [Shoghi Efendi] Rabānī (miris 1957. gadā Haifā) par Bahaī ticības aizbildni.