Vēsture

Kā stimuls dievturības izveidei kalpoja latviešu nacionālisma kustība 19. gs. Tās ietvaros aizsākās latviešu mitoloģijas pētniecība un vienlaikus arī senlatviešu dievu panteona konstruēšana. 1917. g. Jelgavas skolotājs Juris Lecs izdeva grāmatu "Senlatviešu ticība un dvēseles glītums sadzīvē", kurai gan nav būtiska iespaida uz dievturu kustības attīstību, jo tās autors neizveido jaunu reliģiju. 20. gs. divdesmitajos gados mākslinieks Ernests Brastiņš un inženieris Kārlis Bregžis ierosināja izveidot latviešu nacionālu reliģiju. 1926. g. Garīgo lietu pārvaldē tika reģistrēta Latvju dievturu sadraudze (1927. g. – Latvijas dievturu sadraudze). Tās vadītājs (dižvadonis) līdz 1940. gadam bija E. Brastiņš. 1935. gadā dievturu sadraudzi K. Ulmaņa autoritārās valdības spiediena rezultātā pārreģistrēja kā sabiedrisku organizāciju Pēc Latvijas neatkarības likvidācijas 1940. g. dievturu kustību aizliedza un daudzus dievturus represēja. Emigrācijā tika atkal nodibināta Latvju dievturu sadraudze. Tās dižvadonis no 1947. līdz 1984. gadam bija E. Brastiņa brālis A. Brastiņš. Latvijā dievturu sadraudzi oficiāli atjaunoja E. Detlavs 1988. gadā.