Vēsture

Jūdaisms ir viena no trim lielākajām pasaules reliģijām. Tā ir stingri monoteistiska reliģija, izplatīta galvenokārt ebreju vidū. Šai reliģijai bijusi īpaša nozīme ebreju identitātes veidošanā un saglabāšanā.

Jūdaisms ir viena no trim lielākajām monoteistiskajām pasaules reliģijām. Tā ir izplatīta galvenokārt ebreju vidū. Šai reliģijai bijusi īpaša nozīme ebreju identitātes veidošanā un saglabāšanā.

Jūdaisma aizsākumi meklējami 2. gadu tūkstotī p. m. ē. Leģenda vēsta, ka ebreju tautas ciltstēvs Ābrams ar savu dzimtu sākotnēji dzīvojis Mezopotāmijā (tag. Irāka). 18. gs. p. m. ē. viņi pārcēlušies uz Dieva norādīto un apsolīto zemi Kānaānu (tag. Izraēla), kur viņi apmetušies pie Elonas ezera netālu no Sihemas (Gen.12–6). Nosaukums „ebreji cēlies no vārda ever jeb ivrim, kas nozīmē – no citurienes atnākušie. Par ebreju tautas reālo pamatlicēju uzskata Ābrama mazdēlu Jēkabu, kas, pierādot savu spēkā cīniņā ar Dieva sūtītu eņģeļi, iemanto iesauku "Israels" – no senebreju val. – "cilvēks, kas cīnījies ar pašu Dievu". Tāpēc Jēkaba dzimtu sāka dēvēt par „Israēla tautu", bet viņu apdzīvoto zemi – par Israēla zemi. No Jēkaba 12 dēliem esot cēlušās 12 senā Israēla ciltis. Kad Kanaānā sākās bads, Jēkabs un viņa dzimta pārceļas uz Ēģipti. Par šiem notikumiem stāsta arī latviešu dzejnieka Raiņa luga "Jāzeps un viņa brāļi". Ēģiptē jūdi dzīvo no 17. līdz 14. gadsimtam p. m. ē. 13. gs. p. m. ē. Mozus izved savu tautu no Ēģiptes un Sīnaja kalnā noslēdz derību ar Dievu, kas paredz, ka Israēla tautai jābūt uzticīgai un jāpielūdz viens Dievs (Jahve, ko raksta kā YHWH), jāpilda Viņa noliktie 10 baušļi, tad Dievs viņiem palīdzēs atgriezties apsolītajā zemē Kānaānā. Ap 1000. g. p. m. ē. tiek nodibināta Israēla –Jūdas valsts, un pār tās pirmo valdnieku kļūst Sauls. Pēc tam valda Dāvids un Salamans. Pēc Salamana nāves 926. gadā p. m. ē. šī vienotā valsts sadalās divās nelielās patstāvīgās valstiņās: viena ir Jūdas valsts ar galvaspilsētu Jeruzālemi un otra – Israēls ar galvaspilsētu Šomrenu (Samariju), kas pastāvēja līdz 722. gadam p. m. ē. Salamana laikā tiek uzbūvēts pirmais Jeruzālemes templis, kas kļūst par Dieva Jahves galveno svētnīcu un ebreju reliģijas vienojošo centru. Tā bija vienīgā svētnīca, kur varēja norisināties Jahvem veltītie upurēšanas rituāli. Tādēļ šis templis kļuva par svētceļojumu vietu un visas ebreju valsts apvienošanas simbolu. Templis iet bojā Babilonijas iebrukuma laikā 586. g. p. m. ē. Liela daļa ebreju nonāk Babilonijas gūstā, kura laikā nostiprinās jūdaisma monoteistiskais raksturs un veidojas ticība mesijai, kas uzņemsies tautas vadību. Pēc ebreju atgriešanās no Babilonijas gūsta, valdnieka Josijas īstenotās reformas 621. g. p. m. ē. centralizē Jahves kultu. Ap 515.g. p. m. ē. ir pilnīgi atjaunots Jeruzālemes templis, kuru otrreiz noposta romieši Jūdejas kara laikā 70. gadā. Kopš tā laika templis vairs nav atjaunots. Sākas diasporas periods ebreju tautas vēsturē, un jūdaisms kļūst par svarīgāko ebreju nacionālās identitātes saglabāšanas garantu. Veidojas rabīniskais jūdaisms. Nostiprinās sinagogu nozīme, tās ir reliģisko kopienu pulcēšanās vietas. Viduslaikos rodas mistiskā mācība – kabala. 18. gs. Polijā un Vācijā veidojas hasīdu kustība. 19. gs. izveidojas reformētais jūdaisms, kas atsakās no vairākām novecojušām tradīcijām.