Riti

Anglikānismā attiecībā uz dievkalpojumu stilu valda liela dažādība. Anglokatoļu dievkalpojumi ārēji gandrīz neatšķiras no Romas katoļu dievkalpojumiem, evaņģelikāļu (puritāņu garīgā mantojuma pārņēmēji mūsdienās) dievkalpojumu apmeklētājs jutīsies kā tradicionālā baptistu vai metodistu baznīcā. No tā, pie kura novirziena pieder konkrētā vietējā draudze, atkarīgs arī, vai Svētais vakarēdiens tiek svinēts katru svētdienu vai retāk, vai tas tiek pasniegts bez īpaši sarežģīta ceremoniāla vai arī tā svinēšana maksimāli atbilst senbaznīcu tradīcijām. Pirmā lūgšanu grāmata, kurā katoļu liturģija no latīņu valodas tulkota angliski un kontinentālās Eiropas reformācijas kustību ietekmē vienkāršota, izdota 1549. gadā. Mūsdienu anglikāņu dievkalpojuma kārtības pamatā ir 1662. gadā izdotā lūgšanu grāmata (Book of Common Prayer), kas piedzīvojusi daudzas revīzijas un kurai paralēli izveidotas arī alternatīvas dievkalpojumu kārtības.

Kristību “Trīsdesmit deviņi artikuli” definē kā jaunpiedzimšanas zīmi. Anglikāņi praktizē bērnu kristību. Par Svēto vakarēdienu anglikāņu “Trīsdesmit deviņi artikuli” saka, ka “maize, kuru mēs laužam, ir līdzdalība Kristus miesā”. Vienlaikus artikuli saka, ka konsekrēto elementu (maizes un vīna) godināšana nav pamatota Bībelē. Lai gan anglikānismā attiecībā uz Svēto vakarēdienu tiek plaši lietots jēdziens “patiesa klātbūtne”, šim terminam piešķirtā nozīme nav visiem vienāda.