Vēsture

Nosaukums „anglikānisms”vēsturiski atvasināms no viduslaikos (iespējams, pat 13. gs.) lietotās latīņu frāzes ecclesia anglicana, kas nozīmē ‘angļu baznīca’. Mūsdienu anglikānisma sākumi meklējami karaļa Henrija VII (1491– 1547) laikā, kad karalis kļuva par Anglijas baznīcas augstāko vadītāju, lai gan, izņemot attiecību pārtraukšanu ar Romas katoļu baznīcu, plašākas teoloģiskas un liturģiskas reformas netika sāktas. Tās tika veiktas Henrija VIII pēcteču laikā, īpaši Elizabetes I (1533–1603) valdīšanas laikā. 1563. gadā, nedaudz mainot agrāku dokumentu „Četrdesmit divi artikuli” (1553. g.), tika pieņemts galvenais anglikāņu doktrinālais dokuments „Trīsdesmit deviņi artikuli”. Elizabetes I laikos iedibināto principu, ka anglikānisms ir vienlaikus katolisks un vienlaikus reformēts, teoloģiski plašāk pamatoja un aizstāvēja Ričards Hukers 16. gs. beigās darbā „Of the Laws of Ecclesiastical Polity”. Tomēr Anglijas baznīca jau no sākuma bija neviendabīga – tā apvienoja visai atšķirīgas grupas – anglokatoļus (kas vēlējās maksimāli saglabāt pirmsreformācijas teoloģisko un liturģisko mantojumu) un puritāņus (kas konsekventi vēlējās īstenot reformāciju atbilstoši reformātu teoloģijas principiem). 1689. gada Tolerances akts juridiski nodrošināja tiesības tām eksistēt Anglijā ārpus anglikānisma pastāvošām protestantu grupām, kuras atzina Trīsvienību. Vienlaikus šis dokuments noteica anglikānisma privileģēto statusu valstī.

Drīz pēc reformācijas anglikāņu draudzes izveidojās arī kontinentālajā Eiropā (galvenokārt kā britu kopienu draudzes, kas apvienoja tirgotājus, diplomātus, ceļotājus). 1633. gadā Anglijas baznīca tās nodeva Londonas bīskapa pakļautībā. 1842. gadā tika izveidota Gibraltāra diecēze, kas pārzināja draudzes Dienvideiropā un Vidusjūras baseina valstīs. 1883 gadā Londonas bīskaps nozīmēja palīgbīskapu (vēlāk pazīstams kā Fulheimas bīskaps), kas pārraudzīja draudzes Ziemeļeiropā un Centrāleiropā. 1980. gadā tika izveidota Gibraltāra diecēze Eiropā. Kopš 19. gs. nacionālas anglikāņu baznīcas pastāv Portugālē un Spānijā.

1582. gadā, šķeļoties skotu baznīcai, izveidojās Skotijas episkopālā baznīca, kas tomēr nekļuva par lielāko baznīcu šajā Lielbritānijas daļā, jo vairākums saglabāja uzticību reformātu tradīcijai – presbiteriānismam. Pasaules anglikāņu saimi vieno Lambetas konferences, kurām gan nav tiesību pieņemt lēmumus visu anglikāņu vārdā. Pirmā Lambetas konference sanāca 1867. gadā. Anglikāņu baznīcas galva – Kenterberijas arhibīskaps ir "pirmais starp līdzīgiem" – viņam nav tiesību pavēlēt pārējiem anglikāņu bīskapiem. Anglikānismā nav centralizētas administrācijas, bīskapijas, kas pastāv dažādās pasaules malās, atrodas kopīgā sadraudzībā, tās vieno kopīgs teoloģiski liturģiskais mantojums, kas gadsimtu gaitā uzkrājies šajā kristietības novirzienā. Pasaulē ir arī tādas anglikāņu grupas, kas nepieder anglikāņu sadraudzībai, kura atzīst Kenterberijas arhibīskapa autoritāti (piem., harismātiski episkopālā baznīca, kas dibināta 1992. gadā ASV, kad amatā tika ievests tās pirmais bīskaps Rendolfs Adlers).