Doktrīnas

Anglikānisms veidojās kā vidusceļš starp Romas katoļu un reformātu tradīcijām. Līdztekus Bībelei liela nozīme anglikānismā ierādīta baznīcas tradīcijai. Anglikānismā saglabāts episkopālisms (bīskapa amats), lai gan daļa anglikāņu teologu (puritāņi) nav atbalstījuši šīs institūcijas ieviešanu. Anglikānisms mūsdienās strikti nereglamentē un necenzē teologu publiski paustos uzskatus, tāpēc tajā sastopami ļoti atšķirīgi viedokļi. Pasaules anglikāņu saime vieno gan konservatīvās (evaņģēliskas) anglikāņu baznīcas Austrumāfrikā, gan anglokatoļu tradīcijā ievirzītās baznīcas Dienvidāfrikas anglikāņu provincē, gan liberāli orientētas episkopāļu diecēzes ASV. Pašā Lielbritānijā līdztekus anglokatoļu draudzēm vienā pilsētā bieži vien darbojas gan harismātiskas, gan liberālas, gan evaņģēlisko anglikāņu draudzes. Līdzās teologiem, kuri par normatīvu dokumentu uzskata „Trīsdesmit deviņus artikulus” (16. gs.) darbojas arī teologi, kuri prasa tradicionālo doktrīnu revīziju. Anglikāņi ir aktīvi iesaistījušies ekumeniskajā dialogā. To stimulē gadsimtu gaitā anglikāņu aizstāvētais via media – vidusceļš starp Romu (katoļu baznīcu) un Ženēvu (reformātu tradīciju). Daudzi anglikāņi par savas identitātes teoloģisku kopsavilkumu uzskata Čikāgas – Lambetas kvadrilaterālu (amerikāņu episkopāļu 1886. g. Čikāgā pieņemta rezolūcija un 1888. gada Trešās Lambetas konferences rezolūcija) – četrus doktrinārus stūrakmeņus - Svētie Raksti kā autoritāte, kas satur visu pestīšanai nepieciešamo, vēsturiskās ticības apliecības (īpaši Apustuļu un Nīkajas), kristība un Svētais vakarēdiens kā galvenie sakramenti, vēsturiskais episkopāts.