Vēsture

Par baptistu kustības dibinātāju tiek uzskatīts angļu reliģiskais separātists Džons Smits, kas menonītu ietekmē (radikālās reformācijas novirziens) Amsterdamā 1609. gadā angļu emigrantu draudzē ieviesa ticīgo kristību kā draudzes piederības nosacījumu (vecumā, kad cilvēks var izšķirties par savu reliģisko pārliecību). Pirmā baptistu draudze Anglijā dibināta 1612. gadā Tomasa Helvija vadībā. Vēlāk Anglijas teritorijā radās līdzīgas draudzes, kuru locekļi ieguva nosaukumu “vispārējie baptisti” (General Baptists). Teoloģijā viņi bija Jakoba Armīniusa sekotāji – šis holandiešu reformātu teologs pretstatā reformātu teoloģijā toreiz valdošajiem uzskatiem par izredzētību uzskatīja, ka Jēzus ir miris par visiem cilvēkiem, ne tikai izredzētajiem un ka Dievs ikvienam cilvēkam ir devis brīvu gribu pieņemt vai noraidīt Kristu. No 1633. gada Anglijā attīstījās atsevišķie baptisti (Particular Baptists), kas turējās pie tradicionālajiem reformātu uzskatiem par pestīšanu un brīvo gribu. 17. gs. izveidojās arī septītās dienas baptisti – neliels baptisma atzars, kas svētdienas vietā svinēja sestdienu (sabatu). Daudzi baptisti 17. gs. bija saistīti ar radikāliem politiskiem un garīgiem strāvojumiem un iestājās par reliģijas brīvību. No 17. gs. vidus baptistu draudzes veidojās arī Amerikā. 18. gs. vispārējo baptistu draudzēs Anglijā izplatījās unitātisma idejas (racionālistisks radikālās reformācijas virziens, kas noliedz Trīsvienību), bet tās nekļuva dominējošas. Kontinentālajā Eiropā baptisms izplatījās19. gs. līdz ar baptistu draudzes dibināšanu Hamburgā (1834. g.) Johana Gerharda Onkena vadībā. Viņš sekmēja baptistu draudžu dibināšanos Dānijā 1839. gadā, Nīderlandē 1845. gadā un citur. Misionārisma aktivitātes veicināja baptisma strauju izplatīšanos visā pasaulē. Baptisti akcentē draudžu autonomijas principu, taču vēsturiski viņi vienmēr centušies veidot gan nacionālas, gan starptautiskas draudžu apvienības. 1813. gadā Anglijā tika izveidota Baptistu vispārējā savienība (General Union), kas pamazām pārauga Lielbritānijas un Īrijas baptistu savienībā. Agrākās teoloģiskās atšķirības, kas vispārējos baptistus šķīra no atsevišķajiem baptistiem, pamazām izzuda. Vairākas savienības tika izveidotas ASV (attieksme pret verdzību bija strīdīgākais jautājums, kas sekmēja atsevišķu apvienību izveidi).

Lai veicinātu savstarpēju sadarbību un reliģijas brīvību, 1905. gadā Londonā tika dibināta Vispasaules baptistu savienība. 1949. gadā Rišlikonā (Šveicē) tika dibināta Eiropas baptistu federācija, 1973. gadā – Āzijas baptistu federācija. Šo struktūru lēmumi gan nav saistoši vietējām draudzēm un to savienībām. Daļa baptistu nav šīm organizācijām pievienojušies.