Doktrīnas

17. gs. daļa baptistu galvenokārt balstījās uz tradicionālo reformātu teoloģiju un sludināja iepriekšēju izredzētību, citi pieslējās reformātu teoloģijas atzaram, kas atzina cilvēka brīvo gribu – cilvēka ziņā ir pieņemt vai noraidīt kristietību, cilvēks var arī atkrist no ticības. Vēlāk šīs atšķirības izzuda (atskaitot reformētos baptistus, kuri arī mūsdienās ievēro reformātu teoloģijas sākotnējās nostādnes). Pastāvot vietējo draudžu autonomijai vai pat neatkarībai, mūsdienās baptismā var sastapt gan liberālās, gan konservatīvās teoloģijas pārstāvjus. Baptisti par galveno autoritāti uzskata Bībeli un ticības apliecībām tradicionāli nav normatīva rakstura, lai gan tādas vēstures gaitā pieņemtas (1644. g. angļu partikulāro baptistu ticības apliecība, 1689. g. Londonas ticības apliecība, 1833. g. Ņūhempšīras ticības apliecība (ASV) u. c.) un dažas no tām gadu gaitā tikušas vairākkārt mainītas (ASV Dienvidu baptistu dokuments “Baptistu ticība un vēsts”, kas sākotnēji pieņemts 1925. g., rediģēts 1963., 1998. un 2000. g.) Baptismā būtiska ir cilvēka apzināta pievēršanās ticībai un ar to saistītās pozitīvas pārmaiņas cilvēka personībā (tas var būt gan ilgstošs process, gan spējš notikums, un tā apzīmēšanai paši baptisti bieži lieto jēdzienu "jaunpiedzimšana"). Atbilstoši šai izpratnei draudzi veido cilvēki, kas var apliecināt savu pārliecību un kuri pakļaujas draudzes disciplīnai.

Kā garīgos amatus baptisti parasti izdala atsevišķi mācītāja un diakona amatu, lai gan ir baptistu savienības, kas ievēro senākām konfesijām raksturīgo trīsdaļīgo garīgo amatu iedalījumu (diakons – mācītājs – bīskaps), un dažās atsevišķi tiek nodalīts draudzes vecaja amats (piemēram, angļu reformēto baptistu draudzēs ir vairāki vecaji). Baptisti kā protestanti atzīst vispārējo priesterību, uzskatot, ka visu cilvēku darbošanās draudzē ir vienādi nozīmīga. Baptisti tic, ka katra vietējā draudze ir vispārējās kristīgās draudzes (Baznīcas) daļa.