Latvija

G. Menšings u. c. 1923. gadā tika atklāts Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas virsvaldes Teoloģijas institūts, kura mērķis bija sagatavot draudžu darbiniekus praktiskam darbam. Institūtā reģistrēto audzēkņu kopskaits bija 129 cilvēki. Latvijas vācu draudžu mācītāji lielākoties izglītību ieguva Herdera institūta teoloģijas nodaļā. 1936. gadā Latvijā bija 288 ev. lut. mācītāji, latviešu draudzēs – 228 mācītāji. Tajā pašā gadā bija 325 ev. lut. draudzes, no kurām 275 bija latviešu, 52 vācu un viena igauņu draudze.

Otrā pasaules kara beigās otrreizējās padomju okupācijas draudu priekšā – 131 luteriskais mācītājs, t. i., 55% no kopīgā skaita, devās trimdā, lai turpinātu savu misiju aiz robežām. Izveidojās Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas centri Vācijā, Zviedrijā, Anglijā, Austrālijā, ASV, Kanādā u. c. Okupētajā Latvijā tika izveidots jauns evaņģēliski luteriskās Baznīcas vadības sastāvs, kam vajadzēja paust uzticību jaunajai varai. Neskatoties uz pārciestajām grūtībām dzīvā ticība Baznīcā nezuda un netika pakļauta. Tāpēc pārmaiņas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē Latvijā XX gs. 80. gadu beigās tā uzņēma ar iniciatīvu un aktīvi piedalījās demokrātisko principu atjaunošanā baznīcas dzīvē un reliģiskās brīvības tiesisku nostiprināšanu sabiedrībā. Jauna demokrātiska Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas satversme tika pieņemta 14. Latvijas sinodē 1989. gadā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas notika būtiska tuvināšanās starp Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu (LELB) un Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu ārpus Latvijas (LELBAL), tomēr katrai paliekot autonomai savā statusā, rīcībā un arī dogmatikas jautājumu skaidrojumos. LELBA arhibīskaps ir Jānis Vanags; LELBAL arhibīskaps ir Elmārs Rozītis. Būtiskākā atšķirība kristīgās dogmatikas skaidrojumos abās baznīcās ir jautājums par sieviešu ordināciju. Pirmās sievietes Latvijā tika ordinētas 1975. gadā. 1989. gada Sinodē notika pozitīvs balsojums par sieviešu ordināciju. Pēc 1993. gada ārkārtas Sinodes sieviešu ordinācija LELB tika pārtraukta. 2005. gada 22. augustā notika starptautiskā konference Sieviete Baznīcā, kuru organizēja Latvijas luterāņu sieviešu teoloģu apvienība (LLSTA). Konferences mērķis bija veicināt sabiedriskās domas attīstību jautājumā par sievietēm teoloģēm un sieviešu ordināciju Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā (LELB).

Statistika par draudžu skaitu un luterticīgajiem, ko sniegusi LELBA Konsistorija: Latvijā 1988. gadā bija 209 draudzes (304 514 luterāņu); 2006. gadā – 299 draudzes, 168 garīgie darbinieki (t. sk. 13 emeritētie mācītāji; 13 patstāvīgi kalpojošie evaņģēlisti; 142 mācītāji) un 450 000 luterāņu.

LELB sevi raksturo kā bibliski konservatīvu, tradicionālu baznīcu, kuras pārvaldes iekārta ir sinodāli episkopāla, kur augstākā lēmējinstitūcija ir Ģenerālā sinode, Baznīcas vadītājs ir arhibīskaps. Konsistorija (kopš 2007. g. – Virsvalde) darbojas Ģenerālo Sinožu starplaikā kā LELB vadība. 2007. g. sanākusī 23. LELB sinode mainīja LELBA administratīvi teritoriālo struktūru, izveidojot Rīgas arhidiacēzi un divas diacēzes (Daugavpils un Liepājas). Sinode ievēlēja jaunizveidoto diacēžu vadītājus - bīskapus – Pāvilu Brūveru (Liepājas diecēze) un Eināru Alpi (Daugavpils diacēze).

Latvijas teritorijā līdzās LELB darbojas arī 11 reģistrētas neatkarīgas konfesionāli luteriskās baznīcas (turpmāk KLB) draudzes. Šim draudzēm ir 11 ordinēti mācītāji. Divas draudzes ir Rīgā, pa vienai Jelgavā, Ozolniekos, Cēsīs, Limbažos, Alojā, Pālē, Ķekavā, Ventspilī un Plieņciemā. Draudzes sāka veidoties 1996. gada rudenī un, uzsverot Vienprātības grāmatā apkopoto tradicionālo ticības apliecību nozīmīgumu nodēvēja sevi par Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzēm. 1999. gadā draudzes sasauca pirmo koncilu un nodibināja konfesionāli luterisko baznīcu.