Vēsture

Luterisms ir centrālais virziens protestantismā. Radies 16. gs. sākumā Vācijā kā reformācijas kustība, tas drīz vien izplatījās citās Eiropas valstīs un pasaulē, kā arī veicināja vietējās reformācijas kustības (Šveicē, Skotijā, Polijā, Anglijā). Luterisms ir cieši saistīts ar tā dibinātāja Vitenbergas universitātes teoloģijas profesora Mārtiņa Lutera (1483–1546) personību un viņa izstrādātajiem ticības (teoloģiskajiem) principiem un viņa līdzgaitnieka teoloģijas profesora Filipa Melanhtona (1497–1560) darbību. Par luterisma aizsākumu tiek uzskatīts 1517. gada 31. oktobris, kad M. Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm 95 tēzes disputam pret Romas katoļu baznīcas tiesībām pārdot idulgences jeb grēku atlaides. Pēc četrpadsmit dienām Lutera tēzes bijušas pazīstamas jau visās Vācijas zemēs un pēc mēneša arī pārējā Eiropā. Tas izraisīja plašu sociālu kustību, sacelšanos un cīņu pret Romas katoļu baznīcas autoritāti un varu, un daudzās Eiropas valstīs evaņģēliski luteriskā ticība kļuva par oficiālo reliģiju.