Doktrīnas

Luteriskā mācība izklāstīta vairākos dokumentos (tiek atzītas Apustuļu, Nīkajas, Atanāzija ticības apliecības, Augsburgas ticības apliecība, Augsburgas ticības apliecības apoloģija, Lutera Mazais un Lielais katehisms u. c.), kas apkopoti “Vienprātības grāmatā” (Liber Concordia, 1580. g.).

Luterismā ir saskatāmi trīs galvenie principi: 1) tikai [Svētie] Raksti (Sola Scriptura). 2) tikai ticība (Sola fides), 3) tikai žēlastība (Sola gratia). Nevis baznīcas tradīcijas, bet Bībele ir kristīgās dzīves pamats. Luters uzskatīja, ka Bībele ir jālasa, jāzina un jāvērtē katram personīgi. Luters pārtulkoja Bībeli vācu valodā, un arī citu tautu luterāņi veica Bībeles tulkojumus savās dzimtajās valodās.

Ticība luterismā ir vienīgais ceļš uz pestīšanu un atšķirībā no “labajiem darbiem” ar kuriem cilvēks cer tikt pestīts, tā galvenokārt izpaužas kā personīgs pārdzīvojums, reliģiskā pieredze un paļāvība Dievam. Tikai “taisnošana ticībā”, Dieva žēlastība var glābt cilvēku. Arī baznīcas darbība, tās “labie darbi” nespēj aizvietot ticību, un baznīca ar priesteru kārtu nevar būt starpniece starp Dievu un cilvēku. Luterismā baznīcai ir tikai evaņģēlija pasludināšanas funkcijas, un garīdznieki šeit vairs nav priesteri, bet mācītāji. Luters, noraidot pāvesta autoritāti ticības lietās, pasludināja, ka ikviens draudzes loceklis ir pats sev priesteris un personīgi atrodas Dieva priekšā.

Luterisms likvidēja katolicisma hierarhisko sistēmu, un par pamatvienību tika atzīta draudze, ko vada ievēlēta padome un mācītājs; vispār formāli vadītājs ir padomes priekšsēdētājs. Baznīcas pārvalda kāds ievēlēts augstāks orgāns ar ieceltu vai ievēlētu superintendantu, bīskapu vai arhibīskapu priekšgalā. Luteriskās baznīcas parasti ir veidojušās pēc nacionāli teritoriāla principa.