Vēsture

 

Metodismu dibināja Džons Veslijs (1703–1791), kopā ar savu brāli Čārlzu (1707–1788) Oksfordā pulcējot kristiešus, kuri garīgajā dzīvē vadījās pēc noteiktas metodes (tāpēc arī konfesijai šāds nosaukums). Viņi sadalījās nelielās grupās, lai būtu vieglāk kopīgi studēt Bībeli, ievērot disciplīnu un īstenot garīgo aprūpi. Sākotnēji brāļu Vesliju sekotāju grupas darbojās anglikānisma ietvaros, bet vēlāk tās kļuva neatkarīgas no Anglijas baznīcas, lai gan Dž. Veslijs palika pie pārliecības, ka nevajag veidot vēl vienu konfesiju. To gan veicināja dažādi notikumi – 1738. gada aizliegums Dž. Veslijam sludināt anglikāņu baznīcās. 1744. gadā Londonā notika konference, kas pieņēma liturģiskus, doktrinārus un disciplinārus standartus. Oficiāli metodisti tika šķirti no anglikāņiem 1797. gadā. Dž. Veslija nāves gadā Lielbritānijā jau bija vairāk nekā 71 000 metodistu, bet Amerikā – vairāk nekā 43 000. Amerikā metodisma izplatīšanā lielu ieguldījumu deva Francis Ašburijs, kuru Veslijs uz turieni bija sūtījis 1771. gadā. Tā kā Amerikas metodistiem bija vajadzīgi ordinēti mācītāji, bet Londonas anglikāņu bīskaps 1780. gadā bija atteicies ordinēt amerikāņu metodistu garīdzniekus, Dž. Veslijs piekrita nosūtīt uz Ameriku savus pārstāvjus, kuri veic ordināciju. Vēlāk metodisms nesaskaņu dēļ fragmentējās sīkākos novirzienos. ASV 1828. gadā izveidojās Protestantu metodistu baznīca, kas neatzina episkopālo (bīskapu) pārvaldi. 1844. gadā pēc nesaskaņām jautājumā par verdzību izveidojās ASV Dienvidu metodistu baznīca. Anglijā 1797. gadā atdalījās daļa metodistu (Methodist New Connection), kuri uzskatīja, ka lajiem (negarīdzniekiem) jābūt liekākai teikšanai baznīcas pārvaldē. Daļa no šīm grupām 20. gs. atkal meklēja vienotību, un 1968. gadā, apvienojot apmēram 11 miljonus ticīgo, tika dibināta Apvienotā metodistu baznīca. Kopš tā laika notikušas būtiskas pārmaiņas tās izplatībā – Eiropā un Amerikā metodistu skaits ir samazinājies, bet Āzijā un Āfrikā pieaudzis.