Doktrīnas

 

Dž. Veslijs savu pārliecību formulēja divdesmit piecos paragrāfos, kurus izveidoja, pielāgojot metodisma vajadzībām anglikāņu ticības apliecību “Trīsdesmit deviņi artikuli”. Pirmie metodisti, vēršoties pret formālismu, kas, viņuprāt, tolaik valdīja anglikānismā, sludināšanā akcentēja dažādas tēmas: pestīšana, jaunpiedzimšana, taisnošana ticībā, svēttapšana. Dž. Veslijs ietekmējās no brāļu draudžu teoloģijas un no holandiešu reformātu teologa Jākoba Armīnija uzskatiem. J. Armīnijs (1560–1609) mācīja, ka cilvēks var pretoties Dieva žēlastībai un to noraidīt. Viņš arī uzskatīja, ka Kristus mira par visiem cilvēkiem, ne tikai par izredzētajiem. Daļa metodistu palika uzticīgi reformatora Kalvina mācībai un atšķēlās no pārējiem metodistiem (Velsā kalvinistiskie metodisti 1823. gadā izveidoja atsevišķu baznīcu – Velsas presbiteriāņu baznīcu). Vēsturiski metodismā uzsvars likts uz cilvēka personiskās dzīves pilnveidošanos atbilstoši kristietības normām (šis process tiek apzīmēts ar jēdzienu "svēttapšana"). Metodisma pamatidejas izteiktas oficiālajā simbolā – krusts (atgādina par Kristus nāvi), kuru apvij uguns liesma, kas simbolizē Svēto Garu. Metodisti uzskata, ka viņu pārliecības pamatā ir Bībele, saprāts, baznīcas tradīcija, pieredze. Svarīga vieta metodismā ir mācībai par praktisko kristietību, par vajadzību dzīvē aktīvi iemiesot ticības atziņas. Tas stimulējis ne tikai misionārismu, bet arī sociālo aktivitāti, kas Anglijā 19. gs. izpaudās kā metodistu līdzdarbība arodbiedrību kustībā. Metodisti sludina mācību par Svētā Gara liecību – tās pamatā ir uzskats, ka Dievs ticīgajam sniedz iekšēju drošību par to, ka viņš pieder Dievam.