Latvija

12. gs. pirmajā pusē Jersikā tika uzcelta pirmā pareizticīgo baznīca. Kā liecina Indriķa hronika, 12. gs. beigās latgaļu valdnieks Tālivaldis un viņa dēli, un latgaļi (latvieši) bija kristīti pareizticībā. Vairāki latviešu vārdi, kas apzīmē dažādus kristīgus jēdzienus, ir pārņemti no krievu valodas: baznīca, gavēnis, grēks, klanīties, pagrabs, sodīt, svētki, svēts utt. Vidzemē un Kurzemē pareizticība sāka nostiprināties 18. gs. beigās. 1841. gada decembrī Pēterpils Kazaņas katedrālē par pirmo Rīgas bīskapu tika ievētīts Maskavas Garīgās akadēmijas rektors arhimandrīts Filarets. Neapmierinātība ar tā laika luterisko baznīcu izpaudās latviešu masveida konvertēšanās procesā no luterisma pareizticībā. 1845. gadā no Vidzemes luterāņu baznīcas – 14 084 konvertīti. Kad konversija kā masu kustība bija beigusies, Vidzemē bija jau 87 pareizticīgo draudzes. Konvertītu kopskaits šajā laikā bijis aptuveni 113 000 jeb 12% no visiem luterāņiem. 1844. gadā Krievijas imperators izdeva dekrētu, kas noteica – dievkalpojumi latviešiem jānotur latviešu valodā. 1845. gadā pavasarī sākās latviešu dievkalpojumi Dievmātes patvēruma baznīcā Rīgā. Rīgas bīskaps Filarets, neskatoties uz pretestību no vietējās luteriski vāciskās muižniecības varas puses, atvēra sešdesmit trīs jaunas baznīcas, no tām divdesmit pastāvīgas baznīcas un četrdesmit trīs pagaidu baznīcas. Latvijas Pareizticīgās baznīcas organizēšanās sākās uzreiz pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī. Pirmais koncils sanāca 1920. gada februārī Rīgā. Koncils nolēma, ka visām draudzēm jāapvienojas autonomā baznīcā; un Penzas arhibīskapu Jāni (Pommeru) ievēlēja par Rīgas un visas Latvijas arhibīskapu. 1921. aprīlī pēc Latvijas pareizticīgo baznīcas padomes pieprasījuma Maskavas un visas Krievijas patriarhs Tihons deva svētību arhibīskapam Jānim (Pommeram) doties uz Latviju. Tā paša gada jūlijā patriarhs arhibīskapam Jānim piešķīra dokumentu, kurā atzīta baznīcas autonomija administratīvās, izglītības un ekonomiskās lietās. Tas prasīja pareizticīgās baznīcas palikšanu Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, bet pirmoreiz bija radusies nacionāla baznīca ar visām kanoniskajām tiesībām. Jaunā Latvijas valdība uzskatīja, ka pareizticīgo baznīca ir vecās Krievijas daļa, kas tagad Latvijai lieka. Kad 1921. gada 24. jūlijā arhibīskaps Jānis ieradās Rīgā, viņu sagaidīja ticīgo tūkstoši, bet oficiālās valdības aprindas viņu ignorēja. Arī arhiereja māju un svētā Alekseja klosteri Rīgā (tāpat kā luterāņu Svētā Jēkaba baznīcu) valdība bija pārņēmusi un saskaņā ar Konkordātu ar Svēto krēslu atdevusi katoļu īpašumā. Arhibīskaps pieņēma izaicinošu lēmumu apmesties Kristus Dzimšanas katedrāles pagrabā, dzīvošanai nepiemērotās telpās. Beidzot 1926. gada 8. oktobrī tika panākta “Noteikumu par pareizticīgo baznīcas stāvokli Latvijā” pieņemšana. 1925. gadā arhibīskapu ievēlēja Saeimā, no kuras tribīnes viņš teica ne vienu vien spilgtu runu par to, kas notiek Padomju Krievijā, un brīdināja no briesmām, kas draud baznīcai un valsts neatkarībai no padomju komunisma ideoloģijas apoloģētiem Latvijā. Ekstrēmie kreisie spēki arhibīskapu apsūdzēja monarhismā, bet ekstrēmi labējā spārna krievu emigranti monarhisti viņu apsūdzēja latviešu nacionālismā. Viņi gribēja, lai arhibīskaps pievienojas Krievijas pareizticīgo baznīcas trimdā bīskapu Sinodei, ko, protams, viņš kā autonomas baznīcas galva nevarēja darīt. Sākās apmelojumu kampaņa. 1934. gada 12. oktobrī arhibīskapu Jāni nežēlīgi noslepkavoja. Ir dažādas versijas par to, kas šo noziegumu izdarījis. Pēc pieejamajiem faktiem spriežot, visticamākā liekas versija, ka to izdarīja padomju slepenais drošības dienests – NKVD. Baznīcas vadību pārņēma Sinode, un 1936. gada koncils nolēma lūgt Konstantinopoles ekumenisko patriarhu ņemt savā jurisdikcijā Latvijas Pareizticīgo baznīcu. Atbilde bija pozitīva, un par Latvijas Pareizticīgās baznīcas vadītāju tika ievēlēts virspriesteris Augustīns Pētersons. Tagad, pēc jaunās Satversmes, viņš ieguva Rīgas un visas Latvijas metropolīta titulu. 1936. gadā tika iesvētīts Jelgavas bīskaps Jēkabs (Karps), 1938. gadā Jersikas bīskaps Aleksandrs (Vītols), vēlāk arī Madonas bīskaps. Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā uzrādīja 174 389 pareizticīgos, kas ir 8,94% no iedzīvotāju skaita un 3,91% no latviešiem. Tolaik darbojās 163 pareizticīgo draudzes, kuras apkalpoja 133 priesteri un 20 diakoni. Darbojās 155 pastāvīgas šim mērķim celtas baznīcas.

Pēc padomju okupācijas ar Maskavas patriarhāta 1941. gada 27. februāra lēmumu Latvijas autonomā pareizticīgā baznīca tika likvidēta un metropolītam Augustīnam tika atņemts goda nosaukums un vara. (Arī nacistiskās Vācijas okupācijas gados metropolītam Augustīnam neļāva pildīt metropolīta pienākumus un vēlāk pat aizliedza noturēt dievkalpojumus.) Latvijas Pareizticīgā baznīca tika atdalīta no Maskavas patriarhāta jurisdikcijas. Par eksarhu trim Baltijas valstīm kļuva Lietuvas pareizticīgās baznīcas metropolīts Eleuterija. Kad viņš nomira, par eksarhu un metropolītu 1941. gadā kļuva arhibīskaps Sergijs (Voskresenskis). Latvijas Pareizticīgā baznīca kļuva par Rīgas diecēzi Latvijā, kas piederēja Maskavas patriarhātam. Ienākot Rīgā vācu karaspēkam, eksarhs metropolīts Sergijs bija izvairījies no evakuācijas un palika Rīgā. Vācu okupācijas varas iestādes nozīmēja viņu par Pareizticīgās baznīcas pārvaldnieku Austrumzemē (Ostland), t. i., Baltijas provincēs (Baltijā, Pleskavas, Novgorodas un Ļeņingradas apgabalā) un daļā Baltkrievijas. Viņš dabūja atļauju šajos Krievijas novados norīkot misijā pareizticīgo mācītājus, kas veica milzīgu darbu: atjaunoja baznīcas, kristīja bērnus (tika nokristīti aptuveno 50 tūkstoši bērnu), noturēja dievkalpojumus un aizlūgumus, pieņēma grēksūdzes, organizēja baznīcas skolas. 1943. gada 28. februārī iesvētīja jauno bīskapu Jāni (Garklāvu) par Rīgas un Latvijas bīskapu. Viņš nodibināja iekšēju baznīcas organizāciju “Iekšmisija”. Tās uzdevums bija noturēt dievkalpojumus karagūstekņu nometnēs un no vācu okupētās teritorijas nākušo civilbēgļu un pārvietoto personu koncentrācijas nometnēs un sniegt palīdzību, ciktāl to atļāva vietējā vara. Misija organizēja arī to bāreņu uzņemšanu ģimenēs, kuru vecāki atradās koncentrācijas nometnēs (arī Salaspilī). Eksarhs metropolīts Sergijs tika nogalināts atentātā Kauņas tuvumā 1944. gada aprīlī.

Laikā no 1944. līdz 1970. gadam padomju varas iestādes Latvijā slēdza 60 pareizticīgo baznīcas, daudzi garīdznieku tika represēti, Rīgas un visas Latvijas diecēzes hiearhi pēc kara bieži mainījās, līdz 1966. gada novembrī par Rīgas un Latvijas arhibīskapu tika iecelts arhibīskaps Leonīds (Poļakovs). 1979. gadā viņš tika paaugstināts par metropolītu. Metropolīts Leonīds vadīja diecēzi līdz savai nāvei 1990. gadā. Jau 1989. gadā arhimandrīts Aleksandrs tika iesvētīts par bīskapu Maskavā patriarha katedrālē un tika iecelts par Daugavpils bīskapu un vikāru Rīgas diecēzē. Pēc metropolīta Leonīda nāves bīskaps Aleksandrs tika iecelts par Rīgas un visas Latvijas bīskapu un 1994. gadā paaugstināts par arhibīskapu.

Latvijā ir divi sieviešu klosteri un viens vīriešu klosteris: svētās Trīsvienības Sergija sieviešu klosteris (dib. 1894. gadā) un Apskaidrošanās “tuksnesis” Valgundē, pie Jelgavas (dib. 1899. gadā) un vīriešu Jēkabpils Pareizticīgo Svētā Gara klosteris (dibināts 17. gs. 2. pusē).

2003. gadā Latvijā bija 117 Pareizticīgās baznīcas draudzes un, aptuveni rēķinot, 350 000 pareizticīgo. Lielākajā daļā draudžu dievkalpojumi notiek krievu valodā, bet ir arī latviešu draudzes, kuru skaits Latvijas Pareizticīgajā baznīcā pašlaik ir ap 30, un tam ir stabila tendence pieaugt. Lielākā problēma ir nepietiekamais latviešu garīdznieku skaits. Pašlaik sabiedrībā pazīstamākie kalpojošie latviešu priesteri ir tēvs Nils (Druvaskalns), tēvs Jānis (Kalniņš, 2007. g. ar Garīgās tiesas lēmumu viņš tika izslēgts no Latvijas Pareizticīgās baznīcas klēra sastāva) u. c.

Par pēdējo gadu lielāko notikumu baznīcas dzīvē uzskatāma mocekļa, Latvijas Pareizticīgās baznīcas Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera) kanonizācija. Pommera pīšļu ceremoniālā pārnešana no Rīgas Dievmātes patvēruma baznīcas uz Kristus Dzimšanas katedrāli notika 2003. gada 3. – 4. oktobrī.

2004. gada 21. – 23. jūnijā vēsturiski nozīmīga bija Tihvinas Dievmātes ikonas viesošanās Kristus Piedzimšanas katedrālē Rīgā mājupceļā no ASV uz Tihvinas klosteri pēc 60 gadu prombūtnes. Ikonu pavadīja garīdznieki Sergejs un Aleksandrs Garklāvi, kas šos ilgos gadus bija sargājuši ikonu un tagad izpildīja Rīgas un Latvijas bīskapa Jāņa Garklāva vēlējumu – pārvest ikonu uz Krieviju, kad tur atkal atvērsies klosteri un ikona vairs nebūs apdraudēta. 2006. gada 27. – 29. maijā pirmo reizi Latviju oficiālā vizītē apmeklēja Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga patriarham pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, savukārt patriarhs Aleksijs II Valsts prezidentei pasniedza atjaunoto Svētās kņazienes Olgas Pirmās šķiras ordeni. Patriarhs Aleksijs II vadīja liturģiju Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē un piedalījās citos baznīcas pasākumos.