Mūsdienas

2003. gadā pasaulē bija ap 217 030 000 pareizticīgo. Pareizticīgajiem pasaulē nav vienota centra. Līdz ar Bizantijas impērijas krišanu (1453. g.) tās teritorijā un citās zemēs vēsturiski izveidojās autokefālas baznīcas, kas pakļāvās savas zemes valdniekiem. Ievērojot tradīciju, Konstantinopoles patriarhs paliek kā pirmais starp vienlīdzīgiem citu baznīcu vadītājiem. Arī autokefālās baznīcas, ievērojot tradīciju, nosauc noteiktā kārtībā – Konstatinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzalemes, Krievijas, Rumānijas, Serbijas, Grieķijas, Bulgārijas, Gruzijas, Kipras, Čehijas, Polija, Albānijas, Sīnajas u. c. No tām Krievu pareizticīgā baznīca ir lielākā – ap 90 miljonu ticīgo, ieskaitot Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju. Pareizticīgās baznīcas var būt pilnīgi autonomas, bet saglabāt kanonisku jurisdikcijas saikni ar mātes baznīcu. Tā, piemēram, 1992. gadā pēc PSRS sabrukuma Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II piešķīra autonomiju Latvijas pareizticīgajai baznīcai – tātad tika atjaunots tāds baznīcas statuss, kādu tai neatkarīgajā Latvijā 1921. gadā piešķīra Krievijas patriarhs Tihons.