Vēsture

Pareizticība ir kristietības austrumu atzars, viens no trim kristietības pamatvirzieniem līdztekus katolicismam un protestantismam. Pareizticības izveidošanās pamatā bija Romas impērijas austrumu un rietumu daļas attīstības vēsturiskā virzība un īpatnības, kas vēl vairāk pastiprinājās pēc impērijas sadalīšanās divās patstāvīgās daļās (395. g.). Romas imperatoru Konstantīna Lielā un Teodosija II valdīšanas laikā baznīca kļūst par Romas valsts oficiālo reliģiju. Citas reliģijas tiek aizliegtas, un valsts vara tiek izmantota baznīcas aizstāvēšanai un pretinieku vajāšanai. Romas valsts stāvoklis mainījās pēc barbaru iebrukuma no ziemeļiem un valsts izpostīšanas un sabrukuma 5. gadsimtā. Austrumromas valsts turpināja pastāvēt, bet te radās sarežģījumi ar islāma straujo ekspansiju 7. gadsimtā. Simts gadu laikā bija iekarota Palestīna, Ēģipte, Sīrija, Sicīlija, Persija, Ziemeļāfrika, vietas, kas bija kristiešu centri. Iznākums bija kristīgās baznīcas sašķelšanās austrumu un rietumu baznīcās 1054. gadā. Līdzās politiskajiem apstākļiem šķelšanos veicināja arī vairāki citi faktori – rietumu baznīcas tēvu apgalvojumu, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque – “un Dēla”), Konstantinopoles patriarhs nosodīja. Austrumu baznīcā bija aizliegts lietot statujas, ko plaši izmantoja Rietumromas impērijā (tas ir spēkā līdz pat šodienai; sākotnēji 8. gs. kādu laiku bija aizliegtas pat svētbildes). Konstantinopoles patriarham nebija pieņemams uzskats, ka Romas pāvests ir baznīcas augstākā autoritāte. Šo uzskatu Kontanstinopoles patriarhs 876. gadā nosodīja kā maldu mācību, un pāvests par to 1054. gadā Konstantinopoles patriarhu uz mūžīgiem laikiem izslēdza no baznīcas.

Impērijas austrumu daļā notika pirmie astoņi ekumeniskie koncili: Nīkajas 1. koncils (325. g.), Konstantinopoles 1. koncils (381. g.), Efesas koncils (431. g.), Halkedonas koncils (451. g.), Konstantinopoles 2. koncils (553. g.), Konstantinopoles 3. koncils (680. – 681.), Nīkajas 2. koncils (787. g.), Konstantinopoles 4. koncils (869. – 870. g.). Pirmos septiņus ekumeniskos koncilus atzīst gan katoļu, gan pareizticīgā baznīca. Pazīstamie pareizticīgās baznīcas tēvi, kas no 2. līdz 8. gs. veidoja kristietības dogmatiku un baznīcas organizāciju, bija Atanasijs, Basilijs Lielais, Jānis Zeltmute, Damaskas Jānis, Nazianzas Gregors.

Visciešākais sakars ar pareizticību Latvijā ir lielākajai pareizticīgo baznīcai pasaulē – Krievu pareizticīgajai baznīcai. Kijevas kņazistē pareizticība sāka izplatīties X gadsimtā, un 988. gadā tā tika pasludināta par valsts reliģiju. Pareizticība Krievijā akceptēja senslāvu valodu kā baznīcas valodu. Sāka veidoties patstāvīga krievu pareizticīgā baznīca. Sākotnēji tā atradās Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā, bet 1448. gadā kļuva patstāvīga (autokefāla). 1559. gadā tās vadītājam tika piešķirts Maskavas un visas Krievijas patriarha tituls. XVII gs. otrajā pusē baznīcā notika šķēlšanās – daļa neapmierināto ar patriarha Nikona reformām atšķēlās no valdošas baznīcas un izveidoja vecticībnieku baznīcu, kas tika vajāta. 1721. gadā krievu pareizticīgās baznīcas vadība, kas bija opozīcijā cara Pētera I reformām, tika reorganizēta, un tās vietā izveidoja Sinodi ar valsts ierēdni – Sinodes virsprokuroru priekšgalā. Augstākā vara baznīcā piederēja caram. Patriarha tituls un tam raksturīgais vadīšanas veids tika atjaunots vietējā koncilā 1917. – 1918. gadā; par patriarhu tika ievēlēts Maskavas metropolīts Tihons. Šajā laikā, 1917. gadā, pēc boļševiku apvērsuma Krievu pareizticīgā baznīca bija viena no pirmajām, kas saņēma nežēlīgos sarkanā terora triecienus. 1919. gadā 14. februārī Tautas komisariāts izdeva rīkojumu par svēto relikviju (svēto pīšļu) atvēršanu, un publiski tika apgānītas izcilu svēto un baznīcas darbinieku kapavietas. Taču pareizticība PSRS teritorijā nekad netika pilnīgi noslāpēta, un tā sāka strauji atdzimt, kad vien bija iespējams. 2. pasaules kara laikā tas notika, padomju varai atceļot represijas pret baznīcu un iesaistot to kā mobilizējošu spēku “svētajā karā Mātes Krievijas glābšanai” un frontes otrajā pusē vācu okupācijas varas iekarotajās PSRS teritorijās, lai gūtu vietējo iedzīvotāju atbalstu, atjaunojot komunistu izpostītās baznīcas un reliģisko dzīvi. Pēdējā lielākā Krievu pareizticīgās baznīcas atdzimšana PSRS teritorijā saistās ar t.s. “perestroiku” 20. gs. astoņdesmito gadu otrajā pusē, bet pēc PSRS sabrukuma tā turpinās jau valstiskā līmenī visā Krievijā un bijušās PSRS teritorijās.