Doktrīnas

Pareizticībā par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju – septiņu ekumenisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, senus liturģiskos tekstus, baznīcu tēvu sacerējumus. Pareizticībā Dieva Trīsvienības trešā persona – Svētais Gars iziet tikai no Tēva, bet ne no Dēla, kā tas ir katolicismā (filioque – “un Dēla”). Pareizticības attīstību noteica apstāklis, ka Bizantija bija daudz vairāk pārmantojusi grieķu kultūras tradīcijas un kā grieķu klasiskās izglītības daļa tās turpinājās vēl ilgi. Tādēļ arī pareizticībā vairāk ienāca grieķu pasaules uztvere. Piemēram, uzskats par Dieva klātbūtni pasaulē pareizticībā tika traktēts kā Dieva iemiesošanās Kristū un Baznīcā kā Kristus turpinājumā. Liturģija padara šo mistēriju cilvēkiem pieejamu, un cilvēks tiek sagatavots nemirstībai un augšāmcelšanās notikumam nākotnē. Austrumu kristietībā (vēlāk pareizticībā) attīstījās mūku (monachos – grieķu val.) kustība. No mūkiem vientuļniekiem sāka veidoties klosteri (monasterion – grieķu val.) ar vienotiem iekšējās kārtības noteikumiem un atsevišķām cellēm. Līdztekus reliģiskajai darba kārtībai, mūki nodarbojās ar lauksaimniecību un ar amatniecību, tā gūstot peļņu, kuru pēc klostera statūtiem vajadzēja izdalīt nabadzīgajiem. Katra klostera priekšgalā ir īpašs priekšnieks – igumens (sieviešu klosterī igumene). Klosteri izveidojās kā ticības un izglītības centri, kur radās teoloģiskā literatūra, dibinājās skolas un ar mūku starpniecību rakstīt un lasīt prasme un zinības tika izplatītas tālāk. Pareizticībā lielus vīriešu klosterus pazīstam kā lavras, vientuļus klosterus vai celles kā pustiņas un skitus.