Vēsture

Ar vārdu „katolisks” (katholicos grieķu valodā nozīmē ‘universāls’, ‘vienots’ vai kath’holou – ‘saskaņā ar veselo’) agrīnajā kristietībā apzīmēja kristīgās Baznīcas būtību. Katoliska ir baznīca, kurai piemīt patiesības pilnība un kurā saglabātās doktrīnas ir nekļūdīgas. Agrīnajos ticības apliecinājumos, īpaši Nīkajas ticības apliecībā, katolicitāte līdztekus svētumam un apustuliskumam atzīmēta kā būtiska kristietības pazīme. Pēc Rietumu un Austrumu baznīcu nošķiršanās (oficiālā šķelšanās – 1054. gadā) šo terminu pārsvarā lieto saistībā ar Rietumu baznīcu. Protestantiskās reformācijas laikā vārdu „katolisks” sāk lietot, lai norobežotu baznīcas, kas konfesionāli saistītas ar Romu. Mūsdienās katoļu baznīca ietver vairākas atšķirīgas baznīcas (eklesiālās) tradīcijas (Romas, Bizantijas, armēņu, maronītu, Austrumu un Rietumu sīriešu, koptu un etiopiešu ritus), tāpēc ar nosaukumu „Romas katoļu baznīca” apzīmē tikai to katoļu baznīcu, kas pieder pie Romas tradīcijas. Citām katoļu baznīcām, piemēram, Koptu katoļu baznīcai vai Grieķu katoļu baznīcai liturģiskās un teoloģiskās tradīcijas ir atšķirīgas.

Romas katoļu baznīca savu īpašo nozīmi saista ar Apustuliskā krēsla atrašanos Romā, kur sludināja un upura nāvē mira apustuļi Pēteris un Pāvils. Romas katoļu baznīca uzskata sevi par senās un autentiskās kristīgās ticības pārmantojamības garantētāju, uzsverot, ka Romas pāvests jeb pontifiks ir visas pasaules kristīgās baznīcas primāts. Tradicionāli par pirmo Romas katoļu baznīcas pāvestu uzskata apustuli Pēteri.

Pēc Trientas koncila (1545. – 1563. g.) un Pirmā Vatikāna koncila (1869. – 1870. g.) Otrais Vatikāna koncils (1962. –1965. g.), kuru sasauca pāvests Jānis XXIII, ir nozīmīgākais notikums Romas katoļu baznīcas pēdējo gadsimtu vēsturē. Tas noteica svarīgākos šīs konfesijas turpmākās attīstības virzienus. Otrā Vatikāna koncila lēmumus un baznīcas dialogu ar moderno pasauli turpināja īstenot pāvesti Pāvils VI, Jānis Pāvils I un Jānis Pāvils II, kurš Romas katoļu baznīcu vadīja no 1978. līdz 2005. gadam.