Latvija

1885. gadā Latvijas teritorijā kā kolportieris ieradās adventists Johans Perks, kas apmetās uz dzīvi Rīgā un sāka sludināt šejienes vāciešiem. 1896. gadā viņa dzīvoklī tika dibināta pirmā septītās dienas adventistu draudze Latvijā ar 12 locekļiem. Par spīti valsts iestāžu liktajiem šķēršļiem, adventistu skaits lēnām auga. 1906. gadā sāka iznākt pirmais adventistu laikraksts latviešu valodā “Ciānas Sargs”. 1912. gadā Liepājā tikla uzcelts pirmais adventistu dievnams Latvijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam Latvijas teritorijā bija 11 adventistu draudzes, no tām trīs Rīgā. Latvijai iegūstot neatkarību, sākās draudzes uzplaukums, jo pavērās jaunas darba iespējas. 1924. gadā tika dibināta Baltijas konferenču ūnija, kas apvienoja Latvijas draudžu savienību, Igaunijas draudžu savienību un Lietuvas misiju. Sužu muižā iekārtoja misijas semināru, kas 17 gadus gatavoja draudžu darbiniekus Baltijas valstīm. Līdz ar K. Ulmaņa autoritārā režīma izveidošanos 1934. gadā situācija atkal pasliktinājās, tomēr draudzes turpināja augt. 1937. gadā draudzes locekļu skaits 60 draudzēs Latvijā sasniedza 3199, tajās kalpoja 15 mācītāji. Padomju laikā adventistus, tāpat kā citas denominācijas un konfesijas, skāra represijas un ierobežojumi. 1949. gadā līdz ar vadības arestiem tika likvidēta draudžu savienība. Latvijas draudzes pakļāva Vissavienības centram, bet arī šī struktūra 1960. gadā tika likvidēta. Draudzes palika bez virsvadības, tikai 1979. gadā radās iespēja ievēlēt vecāko sludinātāju. Demokrātiskā ceļā draudžu vadību varēja ievēlēt 1989. gadā, kad atkal sanāca draudžu delegātu kongress. Draudžu savienību šobrīd vada bīskaps Viesturs Reķis. Pēc Reliģisko lietu pārvaldes datiem, Latvijā 2004. gadā bija 3 950 septītās dienas adventisti.