Vēsture

Septītās dienas adventisma vēsturiskās saknes meklējamas: 1) anglosakšu puritānisma tradīcijā (kustība, kas uzskatīja, ka anglikānismā konsekventi jāīsteno Kalvina reformācijas principi), kur akcents tika likts uz striktu sabata svinēšanu, ar to atšķirībā no septītās dienas adventistiem gansaprotot svētdienas kā jūdu svinamās dienas turpinājuma ievērošanu. Jau 17. gs. Anglijā parādījās arī septītās dienas baptisti, kas svētdienas vietā svinēja sestdienu; 2) apokaliptiskās kustībās, kas bija nodarbinātas ar Bībeles pravietojumu analīzi un attiecināšanu uz mūsdienām. Starp 1831. un 1844. gadu vienai šādai kustībai ("lielā otrās adventes atmoda"), kas tolaik izplatījās pasaulē, pievienojās ASV dzīvojošais baptistu sludinātājs Viljams Millers (William Miller). Pamatojoties uz Bībeles teksta – Daniēla grāmatas pētījumiem, V. Millers sludināja, ka Jēzus atgriezīsies redzamā veidā 1844. gada 22. oktobrī. Kad tas nenotika, viņa sekotāji piedzīvoja krīzi un Millera mācība tika pārveidota, sakot, ka 1844. gadā Kristus debesīs sācis īpašu kalpošanu savu sekotāju labā.

Dažādo strāvojumu un ideju sakausēšanā vienā sistēmā būtiskākie nopelni pieder Elenai Vaitai, kas kļuva pazīstama kā grāmatu autore, veselības reformas sludinātāja un veiksmīga administratore. Adventisti kļuva pārliecināti, ka viņai bija īpašs Dieva dots uzdevums.

Sākumā adventistu darbība galvenokārt izplatījās Amerikā, bet jau 1874. gadā pirmais misionārs Dž. Endrjūss tika nosūtīts uz Šveici. Krievija bija pirmā neprotestantu zeme, kur 1886. gadā devās adventistu misionāri. Svarīga nozīme septītās dienas adventisma attīstībā bija literatūras izplatīšanai. 1850. gadā ASV sāka izdot denominācijas oficiālo mēnešrakstu "The Advent Review and Sabbath Herald" (mūsdienās "Adventist Review"), vēlāk arī citus izdevumus. 1866. gadā tika dibināts Rietumu veselības reformas institūts (vēlāk pazīstams kā Betlkrīkas sanatorija), ar kura starpniecību tika popularizētas Vaitas sludinātais veselīgais dzīvesveids.