Vēsture

Vasarsvētku draudzes radās 20. gs. sākumā ASV. Iesākumā tā nebija atsevišķa denominācija, bet kustība, kas vēlējās pārvarēt konfesiju un denomināciju robežas. Pentakostisma saknes meklējamas citā starpkonfesionālā kustībā – svētošanas kustībā, kas bija sākusies metodisma ietvaros un lielu vērību pievērsa indivīda dzīvesveida atbilstībai striktām kristietības normām (paši kustības piekritēji lietoja vārdu "svētdzīve"). Paši pentakosti savu izcelsmi saista ar Čārlza Parhama darbību Bībeles skolā Topekā (Kanzasas štatā, ASV) un Viljama Sīmura aktivitātēm Losandželosā. 1906. gadā V. Sīmura nelielā, bet augošā draudze sāka izmantot bijušās afroamerikāņu metodistu baznīcas ēku Losandželosā. Tur notiekošās sapulces tika atspoguļotas arī sekulārajā presē, kuras uzmanību piesaistīja gan tas, ka kopā pulcējas dažādu rasu un tautību cilvēki, gan sapulču emocionālais raksturs. Jaunās kustības centrā bija Bībelē (Apustuļu darbu 2. nodaļā) aprakstītā Vasarsvētku notikuma atkārtošana mūsdienu cilvēku dzīvē. Mūsdienās gan daudzi pētnieki uzskata, ka pentakostisma izcelsme nebūtu ģeogrāfiski ierobežojama tikai ar vienu apdzīvotu vietu, bet vairāk saistāma ar reliģiskā entuziasma uzplūdiem dažādās zemēs un vietās 20. gs. sākumā. Ziņas par V. Sīmura dibināto multietnisko draudzi ātri izplatījās dažādās zemēs, un Vasarsvētku kustības piekritēju grupas sāka veidoties daudzviet pasaulē. 1909. gadā Viljams Hatčinsons izveidoja pirmo pentakostu draudzi Lielbritānijā – The Emmanuel Mission Hall, kas drīz kļuva par centru līdzīgas pārliecības draudzēm, kuras pazina ar kopnosaukumu “Apustuliskās ticības draudzes”. 1916. gadā vairākas šīs grupas draudzes Velsā atdalījās un izveidoja apustuliskās draudzes. Zviedrijā pirmā Vasarsvētku draudze ir 1913. gadā no Baptistu savienības izslēgtā Filadelfiaförsamlingen draudze Stokholmā, kuru vadīja Levi Petrus. Daļa kustības atbalstītāju palika savās konfesijās, piem., vācu Vasarsvētku kustības dibinātājs Džonatans Pauls visu mūžu palika luterāņu mācītājs. Īsi pirms Pirmā pasaules kara pentakosti tomēr organizējās atsevišķās, no citām denominācijām šķirtās draudzēs. Sākās pentakotisma fragmentācijas process – 1914. gadā Amerikā izveidojās Dieva asamblejas, 1919. gadā – Vasarsvētku Dieva draudze utt. Fragmentācija notika arī rasu segregācijas dēļ – sākotnējie polietniskie principi vēlāk netika ievēroti. Arī vēl 1948. gadā, kad tika dibināta Ziemeļamerikas Pentakostu sadraudzība, tai lielākoties pievienojās anglosakšu izcelsmes pentakosti.