Doktrīnas

Pentakosti lielākoties pieņem gandrīz visas kristiešu sludinātās doktrīnas. Vienīgi neliela daļa pentakostu noraida tradicionālo Trīsvienības doktrīnu. Pentakostu teoloģijā galvenokārt tiek akcentēta Dieva tieša un redzama darbība cilvēkā un kristiešu kopienā, un šīs mācības pamatojumam izmantots Bībeles stāsts par Svētā Gara atklāšanos Vasarsvētkos. Tā kā pentakosti lielu nozīmi piešķir Vasarsvētkiem, šī kristietības novirziena piekritējus dažkārt sauc par piecdesmitniekiem (jo Vasarsvētkus svin 50 dienā pēc Lieldienām). Dieva nepastarpinātai aktivitātei tiek meklēti pierādījumi (pašu pentakostu leksikā tā ir zīme), kuru vairākums pentakostu rod neartikulētās skaņās, kuras cilvēks izsaka ekstātiska pārdzīvojuma laikā (paši pentakosti to uzskata par dievišķu valodu, kas dota kaut uz īsu brīdi; sākumā tika uzskatīts, ka Dievs dod spēju runāt svešā valodā, kuru konkrētais cilvēks līdz tam nav mācījies). Minētais pārdzīvojums tiek dēvēts par Svētā Gara kristību. Līdztekus tam, pentakosti akcentē pārmaiņas, kas pēc šāda pārdzīvojuma notiek cilvēka dzīvesveidā un raksturā.

Tā kā daudzi pentakostisma novirzieni cēlušies no metodisma, tad viņi savā teoloģijā balstās uz holandiešu reformātu teologa Armīnija uzskatiem un māca, ka cilvēks ir apveltīts ar brīvu gribu pieņemt vai noraidīt Dieva žēlastību. Taču daļa pentakostu ir ietekmējušies no tradicionālās reformātu teoloģijas. Daudzi pentakosti tic, ka ir grēki, kas netiek piedoti – tie saistīti ar Svētā Gara dāvanu noraidīšanu vai to pierakstīšanu velnam (to pagātnē bieži darījuši pentakostu oponenti).

Mūsdienās daudzi pentakosti pasaulē mācās starpkonfesionālās vai citu konfesiju mācību iestādēs, un tāpēc kopumā tos ietekmē konservatīvajā anglosakšu protestantismā valdošās tendences, piemēram, akcents uz Bībeles tekstu nemaldību.