Latvija

17. gs. beigās desmitiem vecticībnieku apmetņu parādījās arī pie Baltijas jūras, un Latvijā pirmais vecticībnieku dievnams tika uzcelts Kurzemes hercogistē Liģinišķu ciemā pie Daugavas. Atzīmējot šo notikumu, 2003. gadā tur uzstādīts piemiņas krusts.

Pirmie mūsdienu Latvijas teritorijā nokļuvušie vecticībnieki bija fedosejevieši, diakona Feodosija sekotāji. Viņš apvienoja ap sevi bēgļus galvenokārt no Novgorodas un Pleskavas apgabaliem un sludināja mācību par tuvo pasaules galu un antikrista laiku iestāšanos. Latvijā vecticībnieku draudžu lielākā daļa jau 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā pieskaitīja sevi pomoriešu virzienam. Atšķirībā no radikālajiem fedosejeviešiem pomorieši atzina laulību nepieciešamību (tā kā baznīcas hierarhijas trūkuma dēļ laulību sakramenta izpilde nav iespējama, to aizvietoja ar svētīšanas ceremoniju, kuru veic garīgais tēvs).

1760. gadā ar Fjodora Samanska svētību tika likti pamati toreiz koka dievnamam Rīgā. Pēc ugunsgrēka 1812. gadā sāka celt jauno ķieģeļu dievnamu. Kopš 1833. gadā šo dievnamu sauc baznīcas aizgādņa tirgotāja A. Grebeņščikova vārdā. Pie baznīcas darbojusies nespējnieku patversme, bērnu patversme, skola, bibliotēka, dziedāšanas un krievu senatnes pētnieku pulciņi. Mūsdienās Rīgas Grebeņščikova vecticībnieku draudze ir lielākā vecticībnieku draudze pasaulē, kurā apvienojušies 20 – 25 tūkstoši vecticībnieku.

Pirmskara Latvijā kopumā darbojās 87 vecticībnieku draudzes, un par vecticībniekiem sevi uzskatīja vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju. Latvijas vecticībnieku kongresi, kas tika sasaukti Latvijā laikā no 1920. līdz 1933. gadam (pēc K. Ulmaņa apvērsuma tie vairs netika organizēti), lielākoties risināja jautājumus, kuri skāra vecticībnieku draudžu darbības sakārtošanu un viņu tiesību aizstāvēšanu valsts institūcijās.

Padomju laikā līdz pat 1980. gadu beigām Latvijas vecticībniekiem nebija oficiāla vienojoša centra, kā tas bija Lietuvā, kur pastāvēja Augstākā vecticībnieku padome Lietuvas PSR (1944.–1989. g.), kas bija vienīgais pomoriešu garīgais centrs PSRS. 1989. gadā 39 vecticībnieku draudžu pārstāvji nodibināja Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālo padomi, kas ir Latvijas vecticībnieku garīgais centrs (pašlaik to vada Aleksejs Žilko). Mērķis bija – nodibināt organizāciju, kas koordinētu autonomo draudžu darbību. Latvijā darbojas arī vecticībnieku biedrība, kas izdod žurnālu “Pomoras Vēstnesis” (krievu val.). Biedrība ir organizējusi vairākas nozīmīgas konferences. Ap Rīgas vecticībnieku kori “Grezn” (dib. 1993. gadā) 1999. gadā izveidojās Rīgas Ivana Zavoloko vārdā nosauktā kultūrizglītības biedrība (kopš 2002. gada – I. Zavoloko vārdā nosauktā vecticībnieku biedrība). 2000. gadā tika nodibināta Dienvidlatvijas kultūrizglītības biedrība “Belovodije” (kopš 2004. gada – fonds). Kopš 2000. gada iznāk vecticībnieku laikraksts “Garīgais zobens” (krievu val.)

Pēc Reliģisko lietu pārvaldes datiem, 2004. gadā vecticībnieku draudzes Latvijā apvienoja 7635 cilvēkus. 2006. gadā Daugavpilī notika Latvijas vecticībnieku Pomoras baznīcas kongress, kurā bija pārstāvētas 46 draudzes. Tajā apstiprināja Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas statūtu jauno redakciju, saglabājot iepriekšējo organizācijas nosaukumu. Mūsdienās Latvijas vecticībnieki cenšas apzināt savas identitātes vēsturiskās saknes un mēģina risināt jautājumus, kas skar tās pastāvēšanu mūsdienās. Koncila ievēlētas Garīgās komisijas kompetencē ir garīgo tēvu sagatavotības līmeņa novērtēšana. Vecticībnieku kopienas attīstību ir traucējuši ilgstoši konflikti Rīgas Grebenščikova draudzē.

Mūsdienu Latvijā ir palikusi arī viena fedosejeviešu draudze – Viļānu pagasta Rimšos (Latgalē).