Vēsture

Vecticībnieki ir reliģiska kustība, kas aizsākās Krievijā 17. gadsimta otrajā pusē, kad patriarha Nikona 1653. gada iecerētā baznīcas ceremoniju reforma izraisa šķelšanos pareizticīgajā baznīcā. Aizstāvot senkrievu baznīcas tradīcijas, vecticībnieki nepieņēma Nikona jauninājumus, kas skāra galvenokārt baznīcas kultu – krusta formas maiņu, labojumus baznīcas grāmatās, kustības virziena maiņu dievkalpojuma laikā u. c. pārmaiņas. Tomēr šķelšanās patiesais iemesls bija reformas iedibināšanas kārtība, jo jauninājumus ieviesa nevis vietējais koncils (sinode), bet patriarhs viens pats. Tādējādi tika apdraudēti pareizticībai būtiskie koleģialitātes un draudzes autonomijas principi. Vecticībnieki savas pārliecības dēļ tika vajāti (daudzi bēga uz valsts nomalēm vai pameta Krieviju) – kulmināciju vajāšanas sasniedza cara Nikolaja I laikā. Aleksandra II valdīšanas laikā vajāšanas mazinājās, taču ticības brīvība vecticībniekiem tika garantēta tikai 1905. gadā ar cara Nikolaja II manifestu. 1909. gadā Maskavā notika 1. Viskrievijas vecticībnieku koncils. 1911. gadā Dvinskā (tag. Daugavpils) notika Pirmais Viskrievijas pomoriešu vecticībnieku ticības mācības skolotāju kongress.