Doktrīnas

Vecticībnieki savu baznīcu bieži sauc par Seno Pareizticīgo baznīcu. Viņu mācība balstās uz Svētajiem rakstiem, septiņu pasaules un deviņu vietējo koncilu lēmumiem, kā arī pašā vecticībā pieņemtām doktrīnām. Vecticībnieki iedalās šādos pamatvirzienos: bezpriesterība (беспоповщина) un priesterība (поповщина).

Pirmajam virzienam piederīgie vecticībnieki noliedz baznīcas hierarhiju, un viņiem nav garīdzniecības, tāpēc draudzes vadība tiek ievēlēta no laju vidus. Bezpriestera virziens garīdzniecības neesamību dogmatiski pamato ar to, ka apustuliskā tradīcija krievu baznīcā tika pārtraukta, līdz ar to nav iespējama kanoniski svētīga hierarhijas pārmantojamība. Tomēr bezpriesteru virziena vecticībniekiem ir savi garīgie tēvi. 17. gs. beigās radās vairāki bezpriesterības novirzieni. Lielākais no tiem – Pomoras baznīca, par kuras garīgajiem priekštečiem uzskata Ziemeļkrievijas Vigas upes klostera dibinātājus brāļus Deņisovus. Šis klosteris bija lielākais vecticības sekotāju garīgais centrs 17. gs. beigās – 18. gs. pirmajā pusē, tajā parādījās pirmais sistemātiskais vecticības dogmatiskās mācības izklāsts – 1723. gadā sarakstītas „Pomoras atbildes”, kuras arī mūsdienās tiek atzītas par vecticībnieku bezpriesteru virziena kanonisko autoritāti. Otrā virziena vecticībniekiem ir sava garīdzniecība, kas izveidojās 1846. gadā, kad vecticībā pārgāja metropolīts Ambrosijs. Tas notika Belaja Kriņica ciemā (Galīcijā), kas toreiz bija Austrijas sastāvā. No šī ciema vārda atvasināts arī nosaukums “Belokriņicas hierarhija”, ar ko apzīmē priesteriskās vecticības novirziena hierarhiju. Ne visi priesteriskie vecticībnieki atzina šo hierarhiju – citi atzina vienīgi pārbēgušos pareizticīgo garīdzniekus (tāpēc arī tika saukti par беглопоповцы) un tikai 1923. gadā, kad viņu pusē pārgāja arhibīskaps Nikola (Pozdņevs), viņi ieguva savu hierarhiju. 18. – 19. gs. vecticībā turpinās šķelšanās un izveidojas daudzi sīkāki novirzieni. Pēc 1905. gada vecticībniekiem bija atļauts atklāti sludināt savu ticību, taču tikai 2000. gadā Pareizticīgās baznīcas patriarhs Aleksijs II atzina par kļūdu pagātnē notikušās vecticībnieku vajāšanas.